10. A. 1539. Draugs Līvānos. «Myusu t. teikas un pasakas», Nr. 10.

Vīnam tāvam beja treis dāli: divi gudri, spēcīgi, bet trešais taids vuorīgs, naspēcīgs; tuopēc vysi jū sauce Neikuli,

Tāvs ar vacuokim dālim leida laidumus un guoja kunga dorbūs, bet jaunuokais dzeivuoja sātā un kurinuoja muotei guni puortā.

Reizi abi vacuokī bruoļi žāluojuos, ka jīm juoīt gruytūs dorbūs, dīnu un nakti juostruodoj dēļ kunga un Neikuļa bruoļa, pašim nikas naatlīkūt.

Tū dzierdēja jaunuokais bruolis. Jis teice: "Nagribu, lai jyus dēļ manis gryuši struoduotu. Īšu pats pasaulē, pelnēšu maizi; bet dēļ kungim gon svīdru nalīšu, kai jyus."

"Duraks, tu duraks!" nūsasmēja vacuokī bruoļi. "Dēļ kungim svīdru nalīsi?

Na jau tovai galviņai ar kungu gudrību māruotis!"

"Gon redzēsit, ka vēļ šudin gudrū lelu kungu apmuonīšu!"

līlējuos Neikulis. Vacuiokī bruoļi pasasmēja par juo gudrību; bet jaunuokais aizguoja uz muižu.

Labi, tev, Dīveņ! Neikulis kai muižā. tai pi lela kunga kluotu.

"Kuo ļaužu, kuo meklej?" aizklīdze lelskungs.

"Asmu Neikulis; meklēju cylvāku, kū varātu pīvilt."

"Nu tad pīvil mani," soka kungs smīdamīs par Neikuļa muļķību.

Šis nabogs, tik kosa pakausi un soka, ka vysi nīki aizzamiersuši sātā. Lelam kungam patyka tys jūks.

"Tad ej uz sātu, pajem nīkus leidz!"

"Lels gobols nest. Kai es jūs atnesšu? Varu tuolejā ceļā aizmierst vai pamest."

"Dūšu sovu zyrgu, juoj reitu," Bet Neikulis vys golvu kosa. "Namuoku uzkuopt zyrgam mugurā."

"Tad es uzcelšu," soka lelskungs un, vādaru sajēmis, smejas par glupū Neikuli, kurs namuok zyrgam uzkuopt uz muguras, bet meklej, kū varātu pīvilt. Labi tev, Dīveņ! Uzcēle jū zyrgam mugurā. Neikulis guožas nū vīnas puses uz ūtru un bez moza nūkreit zemē. Lelskungs gribēja pleist nū smīkla, cikom Neikulis ījuoja mežā. Tī namuokūlis sēd zyrgā, kai karaveirs. Pu&127;rdeve jis zurga zyrgu ar vysim saglim un naudu nese muojā. Veltīgi kungs gaidēje smhklīguo Neikuļa ar nīkim atpakaļ.

Ūtrā reitā redz, ka jis apmuonīts. Juoja pars uz Neikula sātu, lai jū nūsūdēt. Labi tev, Dīveņ! Neikulis nu poša reita staigoj, pakausi kasīdams, un zyna, ka tai gluži napuorīs. Uz puorta jam vuorējuos dorvas katliņš. Kungu pamanējis, jis uzlēja dorvai drusku yudeņa viersā un nūlyka katleņu ustobas vydā uz bluķa.

Kungs - vīns, divi - ustobā īškā un klīdz, lai Neikulis atbilžūt par nūkruoptu zyrgu. Kad juoatbild, juoatbild, nav kū darīt. Bet kas tys? Yudens katleņā vard uz solta bluķa.

"Kas tys par kotlu?" kungs breinuojas. "Kai tys yudens viņā vard?"

"Tys, cīnīgs, žēlīgs lelskungs, taids kotls. Jis vysu vuorej. Navajag ni molkas, ni gunis."

"Ka man taids byutu kotls!" Kungs gudroj. "Vai navari man juo puordūt? Tad ari par zyrgu nasūdēšu."

"Šis kotls gon man meiļa līta - navajag ni molkas ni gunis," soka 'Neikulis pakausi kasīdams, "bet kad lelskungs grib, tad varu puordūt."

"Es tev dūšu par jū symtu rubļu. Vai esi mīrā?"

"Mozuok gon ir, bet lelam kungam lai īt!" atsoka Neikulis, pajem symtu rubļu un atdūd lelam kungarm dorvas katleņu.

Bruoļi, nu dorba atnuokuši, rūkas vīn pluota. Redz Neikuļam otkon naudas kai spaļu. Labi tev, Dīveņ!

Lelskungs muižā vysim grib ruodīt sovu breinuma kotlu. Gon lej īškā šū, gon tū, bet kai nasavuorej, tai nasavuorej. Golā redz, ka otkon ir pīvylts. Jis žigli zyrgam mugurā un taišņi uz Neikuli. Tāvs un vacuokī bruoļi drab nu bailem, īraudzējuši dusmīgu kungu; bet Neikulis tik pakausi kosa.

"Tys kotls nasavuorej, kū tu mani muoni!" lelskungs klīdze. "Atbildi nyu reizē par zyrgu un katlu."

"Kai tad var vuorītis, kad jyus golvonū lītu atstuojat te? Vyss spāks ir bluķī. Man jau arī kotls bez bluķa nasavuorej."

"Ak tai, nu tad puordūdi man bluķi arī. Cik gribi par tū bluķi?"

"Kad jau lelskungs grib, tad varu puordūt. Bez symta rubļu gon navaru."

Labi tev, Dīveņ'. Lelskungs samoksoj symitu rubļu un līk aizvest bluķi uz muižu.

Tāvam un vacuokim bruoļim golva reibst radzūt, kaidu naudu Neikulis sajem par nīka kūka gobolu. Bet vai bluķis kungam kū paleidzēs? Neikulis staigoj pa ustobu un kosa pakausi. Jis pajem pylnu sauju sudobra naudas un dūd bruoļim, lai jī atļaun jam nūkaut vucynu. Kai par tik daudzi naudas naļaut? Dūd vucynu. Dreiži vīn vucyns nūkauts un ašnis salīts pyuzērī (pū!slī).

Na par ilgu lelskungs lēkšim, aulēkšim uz Neikuļa sātu. Neikulis kluot pi muotes, īlīk pyuzēri ar ašni jai padusē, pamuoca jū, pats kreit uz myureņa un kruoc aizmidzis, kai patmaļu slyužas.

"Vai Neikulis muojā?" kIīdz lelskungs durovuo&127;s. "Jā gan, cīnīgs, žēlīgs lelskungs," atsoka bailīgi muote.

"Tyuleņ lai īt šur! Es jū, nakauni, nūsūdēšu."

"Cīnīgs, žēlīgs ielskungs, jis guļ; nadreikstu juo mūdynuot: jam uotra

doba, dreiž aizzakaist; var vēl kaidu nalaimi padarīt."

Bet es vēl dreižuok aizzakaistu!" kIīdz kungs un gotovs

muati sist. Kū darīt? Īs Neikuli mūdynuot. Bet koleidz mūdynoj, jis sagruob tutynu un muotei kryutīs īškā! Ašnis vīn skrīn. Nabadzīte aizzaklīdz un nūkreit nūmyruse. Sasatryukst tāvs un bruoļi, sasatryukst arī lelskungs.

"Kū tu te dori, nakauņe! Tu poša lela kunga acīs nūkovi sovu muoti!"

"Nava jau nikaida nalaime, jo tik es pats dzeivs." Stabulīti pajēmis, jis staigoj apleik un stabulej. Tad dalīk stabuli muotei pi ausis, īpyuš un - ak tovu breinumu! - jei pīsacej smīdamuo&127;s, kal kad nikas nabyut!u nūticis. Lelam kungam tū radzūt, puorīt vysas dusmas.

"Kas tad tys?" lelskungs breinuojas. "Kai tys nūtyka?"

"Munai stabulei taids spāks, ka par mieršonu daudz nav juobādoj. Vajag tik pastabulēt un ausī īpyust, tad myrūnis tyuleņ pīsaceļ."

"Loba līta!" Ielskungs padūmoj. Jam jau sen beja bailes par nuovi.

"Bet vai tu manis otkon napīvilsi?"

"Kai es pīvilšu, kad lelskungs redz pats ar sovu aci!"

"Redzēju gon." Kū tad cytu, vajag nūpierkt.

"Cik tad tu gribi par šitū stabulīti?"

"Duorga gon jei man ir; bet lelam kungam puordūšu par symtu rubļu." Lelskungs pasmej, ka tik lēši. Redz: glupais Neikulis cytas cenas nazyna, kai tik symtu rubļu. Jis nūpierk duorgū stabulīti un aizasteidz uz muižu.

Bet tāvs ar vacuokim bruoļim nazvna, kū darīt aiz breinumim: Neikuļam nauda bierst, kai nu gaisa; lelskungs pats spīdin spīž - tik jemi.

Labi tev, Dīviņ! Lelskungs tyuleņ saaicynoj pulka vīsu. Pats staigoj pa ustobu un stabulej. Te, vysim radzūt, jis sagruob tutynu un īgruž sīvai kryutīs. Jei nūkreit un ir pagolam. Vysi dūmoj, ka lelskungs nav pi pylna pruota, bet jis tik staigoj apleik, stabulej un soka: "Par tū vēl nikas, kad tik es pats dzeivs." Tad līk stabuli sīvai pi ausis un pyuš, bet jei kai nasaceļ, tai nasaceļ. Pīlīk pi ūtras ausis un pyuš, bet sīva guļ. Kas beigts, tys beigts.

Nyu ir troki! Dusmom nav māra. Lelskungs tyuleņ uz Nei

kuli, lai napaspēj aizbēgt. Nu nuoves tagad jam naizbēgt. Tū zyna vysi. Lai varātu vairuok pamūcēt, lelskungs jū ībuozs maisā, aizsīs golu un īlaiss azarā zam lads.

Neikulis staigoj pa ustobu un kosa golvu. Nabyus labi! Te lelskungs kluotu, bez kaidas runas buož Neikuli maisā un uz azaru. Lai kolpi napīvyltu, lelskungs pats Neikuli sleicynuos. Bet, nikaida dorba nadarējis, jis nazyna, ka maisa cytaiž zam lads navar pabuozt, cikom izcārt uoliņģi. Kai tū izcierssi, kad cierva nav leidza. Juomeklej cierva. Aizguoja cierva maklātu. Neikulis guļ maisā uz lads ceļa molā un kosa pakausi. Labi tev, Dīveņ! Te garām brauc boguots kungs, īrauga maisu - īškā kust. Neikulis sevī tik runoj :

"Ni muoku rakstīt, ni muoku skaitīt, tyuleņ par ķēniņu cels."

"Es muoku rakstīt, es muoku skaitāt, laid mani sovā vītā."

"Lai kai, bet žāl nū ķēniņa gūda šķiertīs."

"Atdūšu tev sovus zvrgus, kažuku un vysu naudu, laid mani sovā vītā!"

Neikulis pakosa pakausi. "Kad jau kungs tik cīši grib, tad jau byus juopaklausa."

Labi!" Neikulis pajem vysu kunga naudu, apvalk kažtuku, bet pašu jū ībuož maisā un aizsīn golu. Kuo ilgi gaidīsi? Sāduos kunga zyrgūs un aizbrauce. Labi tev, Dīveņ! Lelskungs dreiž ar ciervi kluotu, izcārt uoliņģi un īve&127; maisu ar vysu nakauni īškā. Nūgaidējis, cikom tys nūgrimst dybynā, lelskungs īt uz muoju un prīcuojas, ka nyu Neikulis beigts. "Vaira manis namuonīs." Bet ak tovu breinumu! Natuoļi nu muižas redz slaikus zyrgus un tymūs sēd Neikulis, dzeivs un vasals, naudu vīn skandynoj. Kot tu sovom acim natici!

"Kur tad tu, Neikul', te tyki? Vai es tevis naīgryužu azari?"

"Azarā gon gryudi, bet laimē īgryudi. Leidz šam pat lai kam nazynuoju,

cik tur daudzi monta. Vasali zalta un sudobra kolni. Var jemt, cik kas grib.

Pajēmu te sev zyrgus, kažuku un drusku naudas."

"Duraks!, Yu duraks!" nūdūmoj lelskungs. "Gon es zynuotu, kū tī pajemt, kur zalta un sudobra kolni."

"Vai manis ari navari ībuozt?" 1elskungs vaicoj.

"Par kū na? Kod es lelam kungam naasmu paklausējis?"

"Cik gribēsi par tu?"

"Gluži par velti jau gon man nasagrib ceļu rādīt uz zalta un sudobra kolnim un vysaidim lobumim. Jo atdūsi man muižu, tad lai īt."

Lelskungs atdūd muižu ar prīku. Kam jam nīka muiža, kur jū skaita par napruotīgu; kad tī zalta un sudobra kolni un vysaidi lobumi. Tys pats duraks Neikulis par pusstundes pījēmis tik daudz monta. Jī pajem maisu un aizbrauc. Dreiž vīn lelskungs ceļoj pa zailta un sudobra kolnim azara dybynā; bet Neikulis dzeivoj jaukas dīnas.