11. A. 1539. J. Dembrovskis, Zvirgzdienes pag. Latvju kultūras krājumā.

Vīns zemnīks dzeivuoja bēdeigi. Ar lelim suopim sirdā vjārās uz citim boguotim, kai viņi braukoj lobūs zyrgūs un boguotīgi dzeivoj. Vīnu vokoru sādādams pie golda, dūmruoja, kai boguotīgi dzeivuot!

Reitā agruok cēlīs, jis izzamozguoja, apvylka boltu kraklu, pabrūkostuoja, aizguoja uz muižu do boguotuo kunga. Ar bailību īguoja kunga muojā. Izguo kungs un vaicoj: "Ko tev vajadzīgs?"

Zemnīks suoka stuostīt, ka viņam ir breinīga stabuleite un viņš gribātu tū puordūt. Jo kungs vēlās nūpierkt, lai atbrauc pie viņa un īraudzīs viņas breinumus. Kungs apsūlējās, ka reit atbrauks, un nūpierks stabuleiti. Ze&127;mnīks guoja atpakaļ uz muoju prīcīgs. Atguoja uz muoju, nukova pēdējū vušku. Puzyrā pīlēja ašņa un reitā sovam bruoļam aizlyka aiz pozuses. Atbrauca kungs. Zemnīks suoka lomuotīs ar sovu bruoli. Īguoja ustubā kungs, sporētuoji puorstuoj lomuotīs un klīgt. Atsasādās kungs. Zemnīks otkon suoka klīgt uz bruoļa, pēc tuo pajēmis nazi, daskrāj pie bruoļa, īdyura kriutīs. Bruols pakrita apzalējīs ar ašņi. Kungs nūzabeiduos. Zemnīks dabuoja stabulīti, aizsvilpuoja un nūsistais cylvāks cālās un palyka otkon dzeivs. Kungs aizmoksuoja lelu naudu par taidu breinīgu stabuleiti un aizbrauca uz muoju. Atbraucis uz muoju, suoka klīgt uz sovas sīvas un pajēmis nazi īdyura jai kriutīs. Sīva nūkrita nadzeiva. Kungs pajāma sovu breinīgū stabuleiti un suoka svilpuot, bet sīva nazacēļās. Kungs svilpuoja nu vīna gola i nu ūtra, bet sīva nazacēļās. Tūlaik kungs&127; syuta sovus kolpuotuojus pēc zemnīka. Zemnīks arī beja muojā un kolpuotuoji atveda jū pi kunga. Kungs dūd rīkuojumu viņu ībuozt maisā un nūsleicinuot. Divi kolpuotuoji ībuoza zemnīku maisā un nūveda uz azaru nūsleicinuot, bet aizzamiersa cierva. Atvaduši zemnīku uz azaru, laida protaisēt caurumu ladā, bet nabeja cierva. Aizbrauca obadiv kolpuotuoji uz muoju pēc cierva, zeīmnīku pamat uz lada. Zemnīks, gulādams maisā, dūmoj, ka jau atguoja gols. Dzierd : nazkas brauc. Zemnīks teica: "Namuoku ni rakstēt ni lasēt, bet par kēniņi sadynoj."

Kungs braukdams dzierdēja taidus vuordus, padūmoj: es muoku lasēt

un rakstēt, un teic uz zemnīka: "Laid mani maisā, tev es par itū pamesšu treis zyrgus.

Zemnīks viņam ar lelom prīcem atdeva taidu vītu. Kungs

īleida maisā, bet zemnīks atsasādās uz zvrgu, nūbrauca prūjom. Atguoja kolpuotuoji un nusleicinuoja kungu, kas gulēja maisā. Brauc zemnīks car muižu tuo kunga, kuru viņš apmuonīja. Kungs redz, ka brauc zemnīks, kuru jis lyka nūsleicinuot. Jis izskr āja uorā, pasauca zemnīku, un vaicoj nu viņa, kur viņš dabuoja taidus lobūs zvrgus. Zemnīks atbild: "Yudeņa kēniņam tī ir kolni zalta un duorgūs akmieņu un vysaidu lobūs zyrgu, bet es tikai īsādu trejūs zyrgūs."

Kumgs suoka lvugt zemnīku paruodēt; kai tikt uz šū kēnestību. Zemnīks soka: "Atdūsi sovu muižu, tūlaik paruodīšu." Kungs atdūd muižu un sovu boguotību. Zemnīks pajēma kungu un brauc atpakaļ uz azaru un nūsleicina kungu.

1