12. A. 1539. L. Uļjana Latgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja treis bruoļi. Divi beja gudruoki un vīns mulķis.

Pi gudrim bruoļim beja vysa nauda un cytas boguotibas, bet muļķis tikai zynuoja putru vuorēt.

Vīnu reizi, kad muļķis vuorēja, īguoja kungs ustobā. Muļķis pajēma pūdiņu ar putru un nūcēla uz stuļpiņa, kurs stuovēja natuoļi nu plītas. Kungs pazavēra, ka vard pūdiņš un soka muļķam "Puordūd maņ tū pūdiņu!"

Muļķis beja ar mīru un sajēma naudu nu kunga par pūdiņu. Kungs aiznesa pūdiņu uz muižu, pīlēja yudeņa un gaidīja, cikom suoks virt, bet pūdiņā yudens navyra. Kungs atguoja uz muļķi un soka, ka pūdiņā yudens navard. Muļķis soka: "Kungs, jyus pajēmāt pūdiņu, bet stuļpiņa nanūpierkāt!"

Šūreiz kungs nūpierka arī stulpiņu, aiznesa uz muižu un lyka vuorēt. Pūdiņš kai navard, tai navard. Tagad muļķis dūmoj, jo atīs kungs, jū īslūdzēs cītumā. Muļķam tyka baist kunga. Viņš sagudruoja tai: pajēma vuškas pyusli, pīlēja ašņa un pīsēja sovai muotei pi vādara, tad iztaisēja stabulīti nu veitula myzas. Kai tik īguoja kungs ustobā, mujķīts pagyva nazi un īduyra sovai muotei vādarā. Kungs nūzavēra vīņ, ka nu buobas asnis iztecēja. Tūreiz muļķīts pajēma stabulīti un papyutja muotei pi vīnas auss, pi ūtras un muote uz reizes pīsacēla. Tūreiz kungs lyudz, lai muļķīts puordūt jam tū stabulīti. Muļķīts arī puordeva kungam stabulīti. Kungs atnezja uz muižu stabulīti, saprasīja daudzi vīsu un pajēmja sovai sīvai īdyuŗa vādarā ar nazi. Tod pyutja pyutja pi vīnas un ūtras auss, bet sīva kai nasaceļ, tai nasaceļ. Niu kungs vēļ vairuok sasadusmuoja uz muļķa. Atguoja uz muļķīti un gribēja jū nūsleicynuot, bet izgudruoja vēļ gryutuoku nuovi muļķīšam un pīsacīja sovim sulaiņim, lai izkurinoj cepļi korstu, korstu. Tad aizvedja mu!ķi un gribēja kungs uz luopstas ībuozt muļķi ceplī, bet muļķits tai nasagula, lai byutu kungam labi jū ibuozt cepļī. Tad muļķīts sacīja kungam, lai šam paruodūt, kai vajagūti gultīs uz luopstas. Kungs atsagula paruodīt, bet muļķīts pajēana un īgryudja kungu cepļī. Tai muļķīts palyka kunga vītā par muižas kungu un dzeivoj vēļ šū boltu dīnu.

Piezīme. Tādu pašu pasaku ir vēl uzrakstījis VI. Pilipjonoks Latgalē P. Š.