13. A. 1539. No N. Rancāna krājuma Kapiņu pag.

Sen - senējūs laikūs dzeivuoja mežā treis saiminīki: Pleucs,

Gulbs un Truktyns. Gulbs un Truktvns beja tureigi saiminīki un vysod skaitējuos par lēlim gudrinīkim. Pleucs dzeivuoja bēdeigi, un vysi viņu skaitēja par muļķi. Tureigī sābri dzeivuoja storp sevim draudzeigi, bet bēdeigū Pleuci vysod steidzēs apmuoneit!

Paguoja naaugleigs gods un šim saiminīkim izauga moz maizes. Gulbam un Truktynam beja pylni orūdi vacu-vacuos maizes, tad tī par naaugleigu godu nanūsapyute, bet nabadzeigais Pleucs pavysam gaisa uorā. Atguoja pavasars un ar viņu beja taidas dīnas, ka Pleucs naturēja kū mutē īlikt. Radzādams, ka nuok bods kluot, sasalasēja puordūt pādējū gūvi. Sābri, izzynuojuši, ka Pleucs reitā vess gūvi puordūt, aizīt jam prīškā. Sasatykuši ar Pleuci suoc vaicuot: "Kur," saka, "vessi šitū kozu?" Pleucs atbild, ka tei nav koza, bet gūvs. Tad Gulbis un Truktyns suoc jam pīsasmīt, ka taidu gūvi nav vērte saukt por gūvi. Pleučam nu jū izmīšonas sasagrīž golva un jis par pasūlītim pīcim rubļim atdūd gūvi.

Gulbs un Truktyns, izmuonējuši gūvi, aizvad uz sātu, a Pleucs nūbrauc uz pilsātu maizes pierktu. Pilsātā jis nūpierk pūdu myltu un kotlu kai azari, tad brauc uz muojom. Sīva, īraudzējuse vysu manteibu par gūvs naudu, suoc buortīs, bet kas reizi padareits, tuo vairs naatgrīzt. Pleucs pīvuorej pylnu kotlu myltu putras un dzeivoj tam laikam mīreigi. Bet te vēl sasatleik ar sovim sābrim. Ti ar izsmīkli vaicoj: "Kū tad, sābreit; nūpierki par sajemtū naudu?" Pleucs, pacēlis golvu, atbild: "Nūpierku kotlu, kurā kū gribi, tys vard, un nikod nasamaitoj un vysod gords. Gulbi un Truktynu sajam skaudeiba, un viņi nūpierk nū Pleuca par l00 rubļim breineigū kotlu. Puordevis kotlu, Pleucs īlīk kotlā treis akmiņus, pavuorneicu, un pasoka sābrim, ka suoks vuoreit, Iai padūmoj, kū grib, un pamaisa akmiņus, tam laikam vyss byus gotovs.

Gulbis un Truktyns, atvaduši kotlu uz imuojom, aizdūmoj gordas pusdīnas un suoc maiseit akmiņus, bet nikas navard. Tai jī maisēja vīns par ūtru lelu laiku un puorstuoja tik tūlaik, kad izsyta kotlam dybynu, bet pusdīņu tai i naizvuorēja. Īraudzējuši tagad, ka jūs Pleucis apmuonēja, ļūti aizzadusmuoja un sauce Pleuci pi tīsas. Braucūt uz tīsu, Pleučam īskrīn golvā lobs padūms. Jis nūkaun jāru un nu uodas sašyun capuri, līk golvā un laižas uz tīsni. Braukdams uz tīsu, Pleucs īt krūgā, pīsoka krūdzinīkam pīgatavēt ēdīņu un dzērīņu, samaksoj saceidams, ka atpakaļ braucūt jis ībrauks ar draugim, un ka vyss byutu gotovs. Atpakaļ braucūt aicynoj Pleucs sovus sābrus krūgā, un tī labpruot ir ar mīru - saīt vvsi krūgā. Pleucs tik pakrota ar golvu pierktū capuri, un krūdzinīks jau vysu tyuleņ padūd. Pleucs labi vīn padzierda un pabaroj sovus draugus, tik kas par naradzātu lītu, ka namoksoj naudas, tik pakustynoj sovu capuri un pavaicoj: "Vai kvite, saiminīks?" Radzādami šitū, Gulbs ar Truktynu suoc dūmuot par naradzātu capuri, caur kuras pakustinuošonu var dabuot paēst un padziert. Tad jī sasarunoj un nūpierk par 200 rubļim nu Pleuča capuri.

Pleucs, pajēms naudu, mudri skrīn uz muojom, a juo lepneigī sābri palīk krūgā un suoc dzieršonu bez moksas. Labi vīn īdzāruši, ceļas braukt uz sātu. Gulbs pakustynoj pierktū capuri un vaicoj: "Voi kvite, saiminīks?" Saiminīks atbild: "Aizmoksoj, tad byus kvite." Truktyns ar dusmem izraun nu Gulba capuri un suoc jū krateit, cik vīn var, bet nikuo naleidz, saiminīks nalaiž vaļē, cikam myusu gudrī veiri jam nasamoksoj. Un tai vēl reizi Pleucs apmuonēja savus sābrus.

Bet tagad jau Gulbs ar Truktynu beja troki dusmeigi un nūsprīde Pleuci nūsist. Pleucs jau zynuoja gon, ka sābri tuo jam napīdūs un kai navīn (kaut kā) atrībs, tuodēļ beja uzmaneigs. Vīnu vokoru Pleucs izdzierda trūksni kluot pi sovas ustobas un pa runai pazyna sovus sābrus. Tad laika nakaveidams, zynuodams, ka na ar lobu atīt, krita uz luovas un guļ par nūmvrušu. Sīvai lyka sēdēt pi golda un rauduot. Sābri īīt ustobā un redz sovu īnaidnīku nūmyrušu. Gulbs nu dusmem pagyun vāzu, kura stuovēja kaktā, un syt Pleuci ar šīm vuordim: "Ka natyka dzeivam, tad sisšu myrūņam."

Pleucs napacītis suopes trvukstās un suoc sumynuot sābrus pateikdams, ka viņu pīcēle nū myrūņim: "Meiļi sābreiši, nalaime nūtyka tuodēļ, ka es mierdams aizmiersu pasaceit sīvai, lai man īsyt ar šitū rungu, bet te jyus mani izgluobēt nu nuoves. Runga tur breineigu spāku, ar jū kotru cylvāku var pacelt nu myrūņim." Gulbs ar Truktynu otkon patic Pleučam un aizmiersuši, ka jis jau jūs cikšu reižu apmuonēja, nalaiž vāzas nu rūku, bet moksoj 200 rubļu un laižas uz muojom.

Tamā laikā nūmierst ķēniņam vīnīguo meita. Ķēniņš ļūti nūskumst un paziņoj vysā kēnestī, ka kas juo meitai atgrīzs dzeiveibu, tad tam atdūs jū par sīvu un vēl pusi sovas valdeibas. Gulbs un Truktyns, tureidami breineigū rungu, teik pi ķēniņa un apsyulej eisā laikā izzuolēt ķēniņa meitu. Ķēniņš ar prīcu atļaun jīm vysu, ka tik meita palyktu dzeiva. Nūgaidējis laiku, kaidu beja lykuši breineigī doktori, ķēniņš īt siovas meitas kambarī dūmuodams jū satikt dzeivu, bet te nagaidāma līta - meita vysa sasysta un breineiguo runga nūsvīsta zemē. Ķēniņš īraudzējis taidu šausmeigu izsmīkli, tyuleņ lyka šīm veirim nūcierst golvas. Tai beidze dzeivi myusu boguotī un skaudeigī veiri, Gulbs un Truktyns; a bēdeigais Pleucs mīreigi un laimeigi nūdzeivuoja sovu myužu, jo nabeja vairs kam jū traucēt.