14. A. 1539. Latvju kultūras pasaka no Latgales.

Dzeivuoja vīns zemnīks un tī pat natuoļi nu zemnīka dzeivuoja vīns žeids. Zemnīks beja poruodā žeidam vīnu kapeiku. Vīnu reizi atīt žeids pi zemnīka un vaicoj paruodu. Zemnīks jam atbildēja: "Zyni, Jankeļ, šudiņ pi manis nav, bet tu atej pareit, es tev tūlaik atdūšu."

"Labi," pasacīja žeids un nūgūoja uz sovu sātu. Atīt tei dīna, kod atīs žeids pēc kapeikas, bet zemnīks dūmoj: kai tie pataisīt, kab vēļ nu žeida dabuot kaidi rubļi divi, vai treis. Sadūmuoja zemnīks, aizkurinuoja cepli, pastatīja pūdu ar yudeni ceplī. Pūdā yudeņs suoka virt. Zemnīks verās caur lūgu, ka īt žeids pēc kapeikas. Zemnīks tyuleņ izjēmja nu cepļa pūdu ar yudeni un pastatīja uz durovu slīkšņa. Īīt žeids ustobā, verās: stuov uz slīkšņa pūds ar yudeni un vuorējas. Žeids nu reizis sasabeida un tad vaicoj nu zemnīka: "Kū, sabris, pi tevis uz šlīkšņa vuorējas pūdā yudens, guņs nav?"

Zemnīks jam atbildēja: "Te pi manis ir taids pūds: pīlej yudeņa un pastot, kur grib, bez vysaidas guņs yudeņs tyuleņ virs!"

"A!" pasoka žeids, "bet zyni kū, sabris, puordūd tu man itū pūdu!"

"Dēļ kuo na, pierc!" atbildēja zemnīks.

"Cik tu gribi par itū pūdu?"

"Nu, cik, treis rubļi," atbildēja zemnīks.

"Nu labi," pasacīja žeids ,samoksuoja zemnīkam treis rubļi par pūdu un valcoj tū poruoda kapeiku. Zemnīks jam atbildēja, ka nav pi juo smolkas naudas.

"Nu lai palīk uz cytas reizes."