Dāls suoka taisītīs ceļā. Muote rauduodama teicja jam: "Nabrauc, dēliņ, pilsātā tak daudz vysaidu zagļu un laupītuoju, var tevi aplaupīt!"

"Nikas!" atbildēja muļķis, "es apvilkšu sovu jaunū krakIu, tad es arī byušu taids pats kai vysi pilsētnīki. Viņi manis nimoz napazeis, dumuos, ka es arī dzeivuoju pilsātā un asmu taids pats zaglis, kai viņi!"

Večim jau nabeja vairuok kū runuot un jī devja dālam naudu, ceļā vēļ svētīja jū un puorkristīja. Muļķis guoja pa ceļu īdūmīgi un dagunu uz augšu aizreizis. Pīguoja jis pi pilsātas - verās: stuov krūgs. Muļķam jau sen gribējās kuo nabeijs paēst. Skotās: krūga durovuos stuov cylvāks un klīdz: "Reit vysim dūs par breivu, navajadzēs naudas moksuot!"

"Labi pilsātā dzeivuot!" dūmoj muļķis un īguoja krūgā. Tur pi golda sēdēja daudz zagļu un jī, īraudzējuši puiku nu laukim, soka vīns ūtram: "ltys puika nu laukim: daguns, var redzīt, ka ar taukim!" un aizsyutīja vīnu nu jīm pi muļķīša. Tys daguoja un soka muļķīšam: "Nuoc da mums, mes tak arī gribam ar tevi parunuot. Var redzēt, ka tu esi nu lelas pilsātas, pastuosti, kas ira tur loba!"

Muļķīšam tys ļūti patyka un jis dūmoj: "Es teiču muotei, ka mani nivīns napazeis, ka es asmu nu laukim!" un daguoja pi laupituojim. Tī vysi zagļi suoka muļķim stuostīt par vysaidim breinumim, kū viņi asūt redzējuši. Muļķis klausēja tik nūpītni, ka mute jam stuovēja vaļā. Vīns zaglis soka jam: "Lels pilsātnīks, pīsok atnest veina padzert un lobu kā nabejis paēst. Tev, kai lelam kungam naudas vajag byut!"

Muļķis uz reizes pasacīja krūdzinikam, lai vysu nas uz golda, kas jam ir krūgā. Krūdzinīks tyuleņ vysu izpildīja. Zagļi vysi ād un vys stuosta. Vīns soka tai: "Agruok pi mums beja zalta zyrgs, ar kū mes pa dabasim braukuojam, beja vēl golds un kad jam pasacīsi: gribu ēst, jis tyuleņ pylns ar vysaidim ādumim, bet tagad mums ir capure, kura ir taida: jo jū izlīk uz golvas, cylvāks tevis navar nimaz īraudzēt un tu vari mīrīgi staiguot pa pilsātu, vysu, kū gribi, jemt, bet ni kapeikas par tū namoksuot. Pīmāram: tagad tev vajadzēs par vysu šū moksuot, kū mēs apēssim, bet jo byutu tev taida capure, tūlaik tu krūdzinīkam namoksuotu nikuo!"

Tys stuosts ļūti patvka muļķam. Jis dūmuoja,dūmuoja un soka: "Bruoļi, puordūdit, man tū capuri, es jums vysu sovu naudu atdūšu!"

Zagļi uz reizes izjēmja samta capurīti un puordevja muļķam, bet paši dreižuok izskrēja uorā. Muļķis laimīgi smaidūt sadūmuoja īt pa pilsātu un nupierkt sev lobu zyrgu, bet tai kai vajadzēja moksuot krūdzinīkam, jis uzlyka capuri golvā un guoja pi durovom. Krūdzinīks daskrēja da juo un soka: "Moksai par vysu, kū pajēmi nu manis!"

Muļķis stuov mīrīgs ar capuri golvā un dūmoj, ka krūdzinīks, juo naredz. Bet krūdzinīks gaidīt ilgi nagribēja un suoka sist muļķi. Muļķis rauduodams izskrēja uorā ar vysu sovu capurīti un redz, ka nivīna zagļa nav, jam vysur suop, jo krūdzinīks cīši jū sasyta. Īt jis tuoļuok un īraudzēja smuku zyrgu. :Pīguoja pi juo, pajēmja un gribēja vest uz muojom, bet te uz reizes izskrēja saiminīks un nasavērūt, ka muļķam ir uz golvas samta capurīte, kū jis uzlyka, lai juo cylvāki nadabuoj redzēt, atjēmja zyrgu un otkon suoka sist. Tūlaik muļķis jam vysu izstuostēja, kai beja. Saimnīks suoka smītīs un teicja: "Tevi tak apmuonēja! Ej lobuok uz sātu un dzeivoj tur, tova capure ir taida paša kai cytas."

Tai muļķis paklausēja saiminīka, aizguoja uz sātu un dzeivuoja tur leidz pašai nuovei un vairuok uz pilsātu nagrybēja braukt. Samta capurīte vēl šudiņ guļ jam uz cepļa par lobu pīmiņu nu laupītuojim.