1. A. 1540. J. Bankins «Šis un tas», I, 1872, 25.

Vidzemnieks, nobraucis pirmo reizu Rīgā, staigā pa ielām, apskatīdams greznas un augstas ēkas un dārgas lietas. Uz reizu trešā tāžā atveŗ logu un cienīgmāte izbāzusi galvu pa to, prasa: "Mīļais draugs, pēc kā tā rēgājies?"

Tas žigli apdomājies, šai tā āķīgi atbild: "Skatos pēc cauruma, pa kuŗu nācu no debesīm."

"Tas gauži labi, ka Jūs no debesīm esat," cienīgmāte atbild. "Man tur arī dēliņš; Jūs tak viņu pazīstat? Sakat, ko dara mans dēliņš?"

"Es daudz reiz ar viņu satiekos un izgavarījos," tas atbild; "viņam citādi itin labi iet; bet kad ar citiem kungiem kartis spēlē, tad arvien paspēlē; tāpēc viņam naudas trūkst."

"Labi, vai Jūs, uz debesīm iedami, tam nevarat aiznest naudas?"

"Kāpēc nē? Labprāt!"

Cienīgmāte tam iedod labu kuli naudas priekš sava dēliņa; zemnieks to palicis padusē aiziet, nevis uz debesīm, bet uz Vidzemi.

Piezīme. Jau Simons Grūnaus 16. gadsimteņa sākumā stāsta šādu gadījumu par kādu sievu «Ertmuth Stollen» Prūsijā (II, 324). Nav šaubu, ka te var būt runa tikai par pasakas lokālizēšanu. No Prūsijas jau sen teikas un pasakas ir pārnākušas arī uz Latviju, kā p. p. teikas par Turaidas Rozi, par nogrimušo pili, kuras vārds ir jāuzmin u. t. pr. Sava loma te būs piederējusi arī grāmatām, jo jau C. R. Girgensona lasāmā grāmatā «Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, 1823.» ir ievietota šāda pasaka (20-26 1. p.). P. Š.