4. A. 1540. P. Šmits no P. Dankas Raunā.

Vecos laikos Dievs bijis tā nolicis, ka precējoties vienam vajadzējis būt gudram un otram negudram: gudram vīram vajadzējis ņemt dumu sievu, bet gudrai meitai iet pie duma vīra. Tā nu arī vienam kungam bijusi dikti duma sieva.

Reiz gar tā kunga muižu gājis viens svešs ceļinieks un skatījies uz mākoņiem, vai varbūt nesavilkšoties lietus. Kunga sieva nevarējusi saprast, ko šis uz debesim skatās. Paša kunga nav bijis mājā un viņa prasījusi svešniekam: "Ko tu, ciemiņ, uz debesim skaties?"

Ceļinieks gribējis pajokot un sacījis: "Es nāku no debesim un gribu atkal iet atpakaļ."

"Vai tu no debesim? Vai tu tur neredzēji arī manu mirušo dēlu Jāni?"

Ceļinieks nu sapratis, ka kunga sieva nav nekāda gudriniece, un sācis mānīties: "Es viņu bieži esmu redzējis?"

"Kā tad viņam tur debesīs iet?"

"Tagad dikti slikti. Vinš uz kārtim ir nospēlējis visu naudu un visas drēbes un nu staigā apkārt pavisam noplīsis."

Vai tu, mīļais ciemiņ, nevarētu viņam drusku naudas aiznest?"

"Varētu gan, ja cienmāte vēlās."

"Varbūt arī kādas drēbes?"

"Arī drēbes labprāt aiznestu."

Kunga sieva sasējusi mārksnā pāra uzvalkus, piebērusi vienu maku ar naudu, atdevusi to visu ceļiniekam un lūgusi, lai to visu aiznesot viņas dēlam. Ceļinieks licis mārksnu pār pleciem un aizgājis.

Pēc kāda laika atbrauc arī kungs mājā un sieva tam steidzas pretī stāstīdama: "Te bija atnācis viens vīrs no debesim un stāstīja, ka mūsu dēlam Jānim tur dikti slikti ejot. "Es nu tam vīram lūdzu, lai viņš aiznes Jānim naudu un drēbes.

Kungs tūliņ saprata, ka tas vīrs bijis blēdis, un prasīja sievai, uz kuru pusi tas aizgājis. Sieva arī izstāstīja, ko zināja. Nu kungs lika ejūgt savu labāko zirgu ratos un dzinās blēdim pakaļ. Ceļinieks arī jau bija gaidījis, ka pats kungs varbūt gribēs to panākt, kādēļ tas arī jau laikus sataisījās uz satikšanos. Savu mārksnu viņš ienesa mežā, bet meža malā uzmeklēja mēslu čupu, uzlika tur vecu cepuri virsū un gaidīja. Piebrauca kungs un prasīja: Vai tu neesi redzējis tādu un tādu vīru ar mārksnu garām ejam?"

"Redzēju gan, bet tas jau tagad būs labi tālu aizgājis. Vai tu satiekot viņu labi pazītu?"

"Ļoti labi!"

"Vai tu nevarētu man līdza braukt un dzīties tam blēdim pakaļ?"

"Varētu jau gan, bet man te apakš cepures ir dārgs putns "

un to es nevaru atstāt.

"Nu tad es sargāšu to putnu un brauc tu viens pats."

Tā nu ceļinieks ir ar mieru braukt, iesēstas kunga ratos, paņem no meža savu mārksnu un aizbrauc laimīgs projām.

Kungs gaida, gaida, kad ceļinieks brauks atpakaļ, bet nevar sagaidīt. Tad viņš grib aplūkot to dārgo putnu, bāž roku apakš cepures un iegrūž to mēslu čupā. Nu kungs saprot, ka arī viņš ir ticis piekrāpts. Viņš atnāk mājā, sieva tam iet pretī un prasa: Vai nu saķēri to blēdi?"

Kungs atbild: "Es viņam vēl atdevu zirgu ar ratiem.

Piezīme. Ernests Meņķe ir uzrakstījis no 50 gadu veca Jura Meņķes Dignajā vienu līdzīgu loti rupju pasaku. Tā ka tā pasaka pastāv no vairāk rupjām facecijām, kam ar šo pasaku nav tiešu sakaru, tad to variantu še neuzjemam. P. Š.