5. A. 1540. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no EmmasBriedes Aumeisteos.

Reiz bīsi traki duma saimnīca un tai saimnīcai nomiris vīrs. Samnīca bīsi ļoti bēdīga un vienā mērā vīru žēlosi: "Nez kā tur nu viņam debesīs klājas? Mums jau nu gan iet labi."

Reiz mājā ienācis vienc blēdis ar plikām kājām un pliku galvu. Nu saimnīca šim prasīsi: "No kurienes jūs, svešniek?"

"No debesim," tas atbildēš.

Vai no debesim! Ta jau jūs man varat pastāstīt par manu "

vīru?"

"Ja, visu," atbildēš blēdis.

"Nu, kā ta viņam klājas?" prasīsi saimnīca.

"Viņam pašlaik iet slikti," stāstīš blēdis. "Mums augšā tagad ir traki auksts laiks un viņam nav kažauka, arī citas drēbes ir noplīsušas, jo mums jāiet arī strādāt. Tā viņam naudas ar nav."

Nu saimnīca pa kaklu, pa galvu skrēsi uz klēti un atnesusi gluži jaunu kažauku un drēbes. Ta viņa piebērusi blēžam pillas ķešas ar naudu un prasīsi: "Vai ta sviestīnu ar nevarētu aiznest?"

"Jā, varot ar," sacīš blēdis.

"Vai ta nu maizi ar?"

"Nē, to gan debesīs dodot, bet ar pavalgu vie esot paplāni," sacīš blēdis.

Nu saimnīca sataisīsi lielu, lielu mārksnu un iedevusi to blēžam, lei aiznes viņas vīram uz debesim. Ka nu viss bīš gatavs, ta saimnīca gribēsi blēdi pavadīt, bet tas atrunājies, šā un tā. Ta nu saimnīca prasīsi, kā šis tikšot augšā debesīs. Ta nu blēdis stāstīš, ka mežā esot trepes, pa tām viņš pakāpšoties un šie no debesim nolaidīšot virvi un uzvilkšot šo augšā. Blēdis paņēmis mārksnu un uzvēlis to sev uz muguras un gāš prom, mežā iekšā. Saimnīca bīsi traki laimīga, ka nu viņas vīram debefīs nekā vais netrūks, un kad viņas dēls atnācis no darba mājā, ta viņa šim stāstīsi, kā viņa izdarīsi un aizsūtīsi vīram uz debesim dāvanas. Bet dēls jau bīš prāta cilvēks un tas sapratis, kas par lietu. Viņš sacīš uz māti: "Duma tu esi. Tas bi blēdis, kas drēbes un naudu paņēma un solījās uz debesim aiznest."

Nu saimnīca sabīsies pa lieku un nezināsi vais, ko darīt. Ta viņa sacīsi dēlam: "Ej, nu un dzenies blēžam pakaļā!"

Dēls ņēmis no staļļa zirgu un dzinies blēžam no pakaļas. Blēdis iegāš mežā un pārģērbies, jo tam bīš līdz citas drēbes. Ta viņš aka gāš tālāk. Bet nu blēdis dzirdēš, ka vienc jā(j) tam no pakaļas. Veikli viņš ieskrēš krūmos un noslēpis mārksnu ar drēbēm, ko saimnīca devusi. Ta viņš apsviedies riņķī un gāš jājējam pretī. Piejāš dēls un sacīš: "Labdien!"

"Jā, labdien," atbildēš blēdis.

"Vai jūs neredzējāt tādu un tādu cilvēku ar lielu mārksnu?" viņš prasīš blēžam.

Tagadin jau dēls blēža vais nepazinis, jo tas bīš skrandas nometis un saģērbi&127;s ritīgās drēbēs.

"Jā, redzēju gan," sacīš blēdis. "Nupat viņč ar visu mārksnu iebēga krūmos, un blēdis rādīš pavisam citu pusi.

Dēls nolecis zirgam no muguras un sacīš tā: "Še, paturi manu zirgu, es dzīšos viņam pakaļā," un dēls iedevis pavadu blēžam un pats ieskrēš krūmos meklēt.

"Jā, jā," sacīš blēdis, "es paturēšu zirgu."

Ka nu dēls bīš krūmos iekšā, ta blēdis paķēris pekeli un lecis zirgam mugurā un aizlaidis, ka nokūpēš vie. Dēls izmeklējies, izmekējies, bet nekā nevarēš atrast. Pēdīgi viņš nācis uz to vietu, kur tas svešniekam atstāš zjrgu. Ne nu vairs zirga, ne svešnieka. Nu dēls manīš, ka tas pats vie tas blēdis bīš, kas paturēš viņa zirgu un ar visu aizbēdzis.

Nu dēls domāš: "Neatlaidīšos ne par ko, kamē dabūšu blēdi rokā."

Viņš nu skrēš uz māju un sajūdzis divus zirgus un dzinies &127;ka blēžam pakaļā. Bet blēdis pa tam jau bīš pilsētā iekšā un atdevis zirgu un mārksnu citiem blēžiem. Ta viņš pats pārģērbies, paņēmis vē viēnu blēdi līdz un sacīš, lei tas mežā noslēpas. Ta nu pirmais blēdis paņēmis: ādas maku, pielēš to pillu ar asinim un gāš dēlam pretī. Drīz vie dēls braucis ar abim zirgim, ka kūpēš vie. Viņš pieturēš zirgus un prasīš blēžam, vai šis neesot tādu un tādu cilvēku ar lielu mārksnu un tādu un tādu zirgu redzēš.

"Nē;" blēdis sacīš, ka neesot redzēš. Nu blēdis prasīš dēlam, kas šim par klapatu, ka tā steidzas. Dēls stāstīš. Nu ta jau esot labi, tā sacīš blēdis, šis (blēdis) esot zīlnieks un varot uzzilēt, kas zirgu paņēmis. Dēls bīš priecīgs, ka zīlnieks apsolīš uzzīlēt, kur viņa zirgs esot. Ta nu blēdis aka sacīš: "Te es nevaru zīlēt. Mums jāiet uz rudzu tīrumu un tur es tev uzzīlēšu. Zirgus atstā tepat mežmalā."

Dēls atstāš zirgus mežmalā un ar blēdi gāš uz rudzu tīrumu. Ta nu blēdis sacīš un ielīdis rudzu statīnā: "Ja no rudzim nāks asinis ārā, ta tu dabūsi zirgus rokā."

Dēls skatījies. Blēdis ielīdis rudzu statīnā un ar nazi iedūris ādas makā. Tūlī asinis šķīdušas uz visām pusēm. Nu dēls priecīgi kliedzis: ""Nāk asinis, nāk!"

Nu blēdis līdis no rudzu statīnas ārā un sacīš tā: "Redzi, asinis nāca no rudzim laukā un tu zirgus dabūsi rokā."

Ka nu abi gāši uz mežmalu, kur dēls atstāš abus zirgus, ta to vais nebīš. Zirgus bīš aizbraucis otrs blēdis. Nu dēls aka sācis kliegt un vaimanāt, bet blēdis to mierināš un sacīš, ka zirgi būšot rokā, lai nebēdājot, jo asinis esot to rādījušas.

Abi nu gāši uz pilsētu meklēt zirgus rokā. Pilsētā todien bīš tirgus. Abi gāši, gāši pa tirgu un meklēši zirgus. Ka bīši labi pa tirgu izstaigāšies, ta uzreiz blēdis šmukst, iemaisījies cilvēkos un pazudis. Gan dēls izkliedzies un izsaucies: "Draugs, kur tu paliki?" Bet no drauga vairs ne vēsts.

Nu dēls pēdīgi sapratis, ka ir aka izmuļķots. Viņš bēdīgi pie sevis domāš: "Māte gan bī duma; bet es esu vē dumāks, ka klausu katru, ko man stāsta!"