6. A. 1540. Skolniece S. Ignāte Nīcā. K. Lielozola kr.

Jauns puisis Jucis bijis ļoti slinks un ļaudis izrunājuši, ka viņš

jau miris. Leibis bijis kāda bagāta žīda dēls un arī miris. Jucis bija palicis Leibja vecākiem vienu rubli parādā. Pēc kāda laika Jucis aiznesis žīdam savu parādu un vecā žīdene, Leibja māte, teikusi: "Ui, Juci, jūs no viņas pasaules! Vai manu Leibi arī redzēji?"

Jucis teicis, ka viņš Leibi redzējis debesīs, tas esot tur atvēris lielu bodi. Bet citi esot šo izstūmuši pa debesu vārtiem laukā, lai nomaksājot savu parādu. Žīdene ļoti izbrīnījusies un teikusi, lai Leibim aiznesot drusku naudas. Jucis teicis, lai dodot tik šurp, gan viņš aiznesīšot. Žīdene nu iedevusi šim simtu rubļu un šis aizgājis.

Vakarā pārnācis vecais žīds un žīdene tam visu izstāstījusi. Žīds sadusmojies uz žīdeni un tūliņ uzsēdis uz balto kēvi un dzinies puisim pakaļ. Jucis jau pa gabalu ieraudzījis, ka žīds grib šo noķert un ka kājām izbēgt nevarēs. Par laimi ieraudzījis, ka ceļmalā ir pusiejumts jumts. Jucis uzkāpis ātri uz jumtu un sācis tur strādāt. Žīds piegājis klāt un prasījis, vai viņš neesot redzējis tādu un tādu vīrieti. Jucis atbildējis, ka viņš esot gan redzējis, bet tas esot jau tālu projām. Žīds lūdzis Juci, lai viņš sēžot uz ķēves un iedevis vēl pieci rubļi, lai dzenoties tam blēžam

pakaļ. Jucis teicis, ka viņam neesot vaļas, esot jāplēš jumts. Žīds solījies, ka viņš jau plēsīšot, cik varēšot, lai tik dzenoties pakaļ. Jucis uzsēdis uz ķēves un aizjājis svilpodams kā kungs.

Iznācis saimnieks un ieraudzījis, ka žīds plēš viņa jauno jumtu. Saimnieks pasaucis savus puišus, žīdu krietni salazdājuši un piespieduši vēl samaksāt pieci rubļi. Žīds nu pārgājis mājā bešā. Sieva prasījusi, vai noķēris blēdi. Žīds teicis, ka šis esot vēl iedevis savu ķēvi un pieci rubļi, lai jājot ātrāki projām.