7. A. 1540. J. Opyncāns, Latgalē.

Dzeivoj vīna muote ar dālu un meitu. Muote un meita ir bejušas ļūti gļeivas un bailīgas. Nūkrīt nu cep]a kaptura pagaļa, viņas nazyna, kur leist nu bailes. Raud, nadūd mīra dālam. Dāls bejis drūšuoks un viņam napatykuse šaida meitu muļķīga izbaiļa. Viņš beiguos sūlijās īt prūjom. Muote ar meitu vysaiž pyulējuos viņu nūturēt sātā, bet kas tū deva? Dāls atstuoj muojas un aizīt. Atsasveicynuodams viņš teic sovējim tai: "Jo pasaulē atrasšu muļķīguokus par jums, tad atsagrīzšūs muojuos; bet jo na, tad vairs myužam naredzēsit."

Īt, īt kaidu lobu laiku un tad beiguos pīīt pi kaidas muižas. Viņš redz vīnu lelu cyuku ar divpādsmit syvānim gonūtīs uz teiruma pret muižu. Tys bija agri nu reita. Pīguojis pi cyukas, viņš atsamatās ceļūs un vasalas pusdīnas atstaigoj pēc cyukas. Īraudzējušas taidu sovaidu gadījumu, kolpyunes aizzasteidzās un izstuosta vysu lelmuotei. Lelmuote līk atsaukt pi sevis šaidu sovaidu jaunekli. Byudams pīlyugts nu lelmuotes, viņš aizīt pi lobuos kundzes.

"Nu, mīļais cylvāks, kuodēļ tu tai sovaidi izzaturīsl pret cyuku, kad staigoj pēc viņas uz ceļim."

"Labo kundze, es cytaidi nadreikstu izzaturētīs, jo tei ir muna tante un es viņu īlyudzu uz sovom kuozom. Ak, labuo kundze, palaidit kab jyus viņu uz kozom es ar viņu nūrunuoju un viņa ir ar mīru braukt."

Nadūmuodama nikuo ļaunu, muižinīca sajyudz zyrgu līk cyuku ar syvānim rotūs atsādynoj jaunekli par kučeru un pavoda viņus nu muojom. Brauc, brauc - klausās: nazkas atbrauc, treikuļi vīn atžvuorc. Viņš īdzan zyrgu ar cyuku kryumūs, bet pats sovā capurē pa ceļa viersu pīlosa vysaidu nateirību. Samīdzis capuri rūkuos un sasējis ar pīplāstim lyukim te pat ceļa molā, viņš laižas īt pa mozam pa ceļa molu. Zvuorguļi skon vys tyvuok un tyvuok. Jauneklis redz, ka viņam īpakaļ brauc vīns kungs ar lobim zyrgim un skaistā karetē. Dadzinis jaunekli, kungs vaicoj, kū viņš nas sovā capurē._

"Zalta guns putnu," atbild jaunekils.

Puordūd man!"

"Ar leluokū prīcu, tikai viņu karetē navar vest, jo viņš ļūti beistas braucīnu, tyulīt var izbēgt. Jo gribat leidz muojom šū skaistū putnu nūguoduot, tad ar vajadzīgs klusam nest rūkā. Es jums šimā ziņā varētu vēl izpaleidzēt, jo jyus man dūtu dzeit zyrgus un jyus nastu putnu."

Kungs pīkreit un nūvilcis sovu viersēju mēteli, lai vīgluok īt, atdūd jaunekļam zyrgus, kurs īzasast karetē; lelkungs, pajēmis capuri, aizzasteidz uz muojom. Natuol pabraucis, jauneklis pagrīž zyrgus atpakaļ un izdzinis ar ūtru zyrgu, kurs vedja cyukas, nu kryumu viņš tik nyu uotruok atsasteidz uz muojom.

"Nu, tagad dzeivuosim kūpā," teic jauneklis sovai muotei un muosai, "jo es atrodu pasaulī cylvākus daudz muļķīguokus par jums."

Piezīme. Līdzīga pasaka ir vēl XL sējuma 93. numura 3. variants. P.Š.