8. A. 1540. Skolnieks A. Bredovskis Nicā. K. Lielozola kr.

Reiz dzīvojis nabaga zēns, kas nekā nevarējis maizi pelnīt.

Bet vienā dienā viņam ienāca labs padoms galvā. Viņš nopirka spožu bundžu, un staigāja apkārt pa mājām, nabagodams olas dzeltēnumus. Savāktās olas viņš sašķaidīja bundžā un gāja atkal piedāvādamies par labu mālderi. Zēns staigāja, staigāja izgāja visu pagastu, bet neviens negribēja pārmālēties par citādāku. Beidzot viņš iegāja arī paša ķēniņa pilī piedāvāt savu darbu. Ķēniņa dienestmeita lika sevi pārmālēt citādā izskatā. Zēns ātri vien meitu nomālēja un tā atdeva viņam zelta pulksteni, zelta gredzenu un vēl drusku zelta naudas. Ķēniņa meita redzēja, ka dienestmeita nu ļoti skaista izskatījās un tāpēc lika šim, lai viņu ar pārmālē. Kad ķēniņa meita bija nomālēta, tad zēns lika, lai viņa tik ātri vēl drēbēs neapģērbjas, lai drusku krāsas iežūstot. Ķēniņa meita arī paklausīja, iegāja atsevišķā kambarī, aizslēdza durvis cieti un žāvējās. Zēnam viņa samaksāja ļoti daudz naudas. Naudu saņēmis viņš aizgāja projām.

Vēlāk pārnāca ķēniņš gribēja iet kambarī, bet par nelaimi durvis bija cieti. Ķēniņš prasa, kāpēc nelaiž iekšā. No kambaŗa viņam meita atbild, ka nevar nākt. Ķēniņš no dusmām ar cirvi izgāž durvis un iegāja meitas kambarī. Viņš gandrīz vai ārprātīgs palika ieraudzīdams savu meitu kailu un turklāt vēl tik skaistu. Ķēniņš nu meitai izprašņāja, kas viņu tā pārmālējis. Meita arī izstāstīja visu. Ķēniņš dzinās zēnam pakaļ un dzina zirgu, cik vien tas spēja skriet. Pēc neilgas jāšanas ķēniņš jau varēja redzēt, kur zēns iet. Zēnam būtu draudējušas briesmas, bet par laimi uz ceļa gadījās govs mēsli. Zēns uzlika uz mēsliem savu cepuri un staigāja ap to apkārt. Piejāja ķēniņš un jautāja: "Ko tu te staigā?"

"Apsargāju Kanārijas putniņu."

Ķēniņš gribēja dabūt to putniņu un tāpēc prasīja zēnam" lai atdod to viņam. Zēns arī atdeva, bet piesacīja: "Drīzāk putniņu neņem rokā, kamēr es neesmu aizgājis labi tālu, citādi putniņa nenoķersi."

Zēns jau bija lielā gabalā, kad ķēniņš lēni pacēla cepuri un kampa ar roku un ieķēra taisni govs mēslos. Ķēniņš nu nezināja, ko iesākt, vai doties zēnam pakaļ, vai jāt uz māju. Pēdīgi viņš nodomāja jāt uz mājām. Pārjājis mājā, ķēniņš lika savam kalpam, lai nocērt viņam netīro roku. Ķēniņš izbāza roku pa pirts lodziņu, lai nu kalps cērt, bet kalps necirta viss ar cirvi, bet iesita labi stipri ar nūju ķēniņam pa roku. Sitienu dabūjis, tūliņ ķēniņš roku šāva mutē, lai nosūkatu asinis, bet iebāza tur govs mēslus. No uztraukumiem kēniņš palika ārprātīgs. Bet zēns apprecēja ķēniņa meitu un bija ļoti bagāts, un palika ārprātīgā ķēniņa vietā par valdnieku.