9. A. 1540. 1539. V. Zacharska no J. Razgala; Makašānu pag. Latvju Kultūras kr.

Uz pasauļa dzeivuoja divi bruoļi ar sovu vacū muoti. Reizi jī nūkova divejus lelus veprus un sataisīja divi kukuļus tauku. Iznas jī itūs kukuļus uz ustobas, pakuoīa un runoj: "Lai itī kukuļi karinej leidz tam laikam, kad atīs vosora un byus skuobiņas." Muote dzierdēja, ka dāli runuoja par skuobiņu laiku. Vīnu reizi dāli nūbraucja uz mežu pēc molkas, bet sātā palyka vīna muote. Taišņi tymā laikā, kad dāli beja mežā, guoja vīns ceļaveirs un īguoja jūs ustobā pasasildit. Suoka muote vaicuot nu ceļaveira, nu kuras jis puses. Ceļaveirs runoj, ka nu Skuobīres, nu tuo cīma, kur jis dzeivuoja.

"Ak! muni dāli dēļ tevis pakuoŗa divi kukuļi tauku, jī jau man tai runuoja, ka atīs vosora, skuobiņas, bet tu jau tagad atguoji!"

Ceļaveirs saprota, kas te ir, un runoj: "Jā, es atguoju pēc itūs tauku."

Muote nūjēmja nu ustobas divi kukuļus tauku, nūlyka maisā un atdevja ceļaveiram, runuodama: "Cīši paldīs, ka jvus atguojāt pēc itūs tauku. Muni dāli, kad atbrauks nu meža, cīši jau byus prīcīgi."

Ceļaveirs pajēmja maisu ar taukim uz placim un nūguoja sovu ceļu. Atbrauc nu meža dāli. Muote dūd jīm ēst un runoj: "Dēlini, zynit, ko Skuobiņš beja šudin pi myusu un es atdevu tūs divi kukuļus tauku!"

Nūsabreinuoja dāli, kaids Skuobiņš beja, kam jei atdevja taukus. Puorstuoja dāli ēst un nūskrēja pakaļ, ka panuokt ceļaveiru, bet napanuocja. Tai ceļaveirs ād taukus un smejas nu muļķim.