Garā diena.

2. A. 1541. A. Korsaks no Lates Meijas Ezeres pagastā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 246, 473.

Vienam vīram bijusi tāda muļķe sieva. Tā pati uz savu galvu itin nekā arī nepratusi izdarīt. Vīram itin visu smalki vajadzējis izstāstīt: to tu tur liec, to tu tur liec, tad tikai viņa savu darbu padarījusi. Reiz vīrs tai pamācījis, lai dodot ēst tikai maizi un putreli, sviestu lai nedodot. Sviests esot jātaupa, kad atnāks gaŗā diena. Kad nu vīrs bijis visu to izstāstījis, tad viņš gājis uz lauku strādāt. Pa dienu ienācis mājās viens gaišreģis leišu nabags, un lūdzis, lai jel iedodot viņam kaut ko ko ēst. Saimniece iedevusi pāri riku maizes un teikusi, ka nu pietiekot, vairāk viņa nekā tam nedošot. Bet leitis lūdzies, lai jel iedodot kādu drupateli sviesta - kā tad nu tādu sausu maizi vien ēdīšot? Bet saimniece atbildējusi, ka viņa sviestu nevarot vis tā dāvāt: sviests esot jātaupot garajai dienai. Kad tā atnākšot, tad tai jāatdodot viss sviests, tā vīrs esot viņai pieteicis. Bet leitis tūliņ iesaucies, ka viņš jau pats esot tā gaŗā diena, lai tikai dodot vien viņam droši. Nu, kad tā, tā, kad jau viņš pats ir tā gaŗā diena, tad jau gan viņam vajagot. Saimniece nu atdevusi leitim visu sviestu, cik tik vien mājās bijis.