3. A. 1541. A. Korsaks no 80 g. veca Friča Dubura, Ezeres pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 245, 472.

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķe sieva. Viņa pati nekā nesapratusi, ko vīrs pateicis, tik vien tikai viņas darba bijis. Šis tas mājā bijis: gaļas kumāšelis, sviesta piķele. Vīrs teicis sievai, lai tos nekur neizlieto, tie būšot jātaupa gaŗai dienai. Vīrs pa dienu aizgājis uz lauku strādāt. Mājā ienācis viens nabags un sācis lūgties, lai jel viņam iedod kādu kumāsiņu gaļas, vai kādu piciņu sviesta. Bet sieva atteikusi, ka viņa tam gaļu un sviestu nevarot dot. Vīrs esot stingri noteicis, ka gaļa un sviests ir jātaupa gaŗai dienai. Tā nabags tūlīt teicis, ka viņš jau tā gaŗā diena esot. "Nu, kad viņš ir garā diena, tad jau nu gan var dot," sieva nodomājusi, un atdevusi nabagam visu sviestu un ga]u, cik tikai viņai bijis.

Piezīme. Tādas pašas pasakas par garo dienu ir vēl uzrakstījuši Jānis Ragainis no 80 g. v. A. Lankmanes Bērzaunes pagastā (L. t. a. L 345. 656) un Elza Žubeckaja no 72 g. v. vecmāmiņas Rīgā (L. t. a., I, 346, 657). P. Š.