5. A. 1541. J. Ramanis, Bērzaunē. LP, V, 204 (90. 3).

Saimniece uzlikusi gaļu kāpostu galviņām taisni virsū, teikdama: "Lai nu aug; kad kāpostus vārīs, nebūs jāliek klāt ne tauku, ne cita pavalga."

Suns apēdis galu un vīrs par to noskaities. Otrreiz vīrs noteicis galu glabāt gaŗai dienai, bet sieva to atdevusi vienam gaŗam nabagam.

Vīrs, pārnākdams, dzinies jāšus gaŗai dienai (nabagam) paka&127; un panācis meža malā. Bet nabags bijis gudrs: manīdams, ka dzenas pakaļ, noņēmis kules un uzsēdies virsū. Piejājis vīrs: vai neesot manījis gaŗo dienu?

"Jā - kā tad! nule pat te iebēga mežā; skrej pakaļ, paturēšu tāmēr tavu zirgu."

Vīrs atstājis nabagm zirgu un pats ieskrējis eglēs, gaŗo dienu meklēt. Bet nabags aizjājis zirgu. Mājā vīrs teicis: "Tiesa gan, sieva: garā diena mūs abus piejokoja - tev paņēma gaļu, man zirgu."