8. A. 1541. 1210. 1540. Māturu Atis Grāvendālniekos. LP, VI, 370, 108. M. Bohm, Lettische Schwānke, 68, 41.

Vienam mūrniekam bijusi ļoti muļķīga sieva. Reiz viņš, no darba pārnākdams, iedevis sievai 25 rubļi: "Še, sieva, paglabā tos! Kad atnāks gaŗā ziema, tad jau viss būs jāatdod."

Sieva ielikusi naudu skapī. Otrreiz pārnesis 50 rubļu, treišreiz pat simtu rubļu un atkal tāpat teicis: "Še, paglabā! Atnāks gaŗā ziema, viss būs jāatdod."

Bet, kas nu par jokiem? Kamēr mūrnieks atkal pie darba, atnāks vienu dienu pie sievas gaŗš nabags un lūdzas dāvanas. Sieva saka: "Ej tikai projām! nevaru nekā dot. Atnāks gaŗā ziema - viss tā kā tā būs jāatdod."

Nabags, labs gudrinieks, nu sācis brīnīties: "Gaŗā ziema, gaŗā ziema! Nu es jau esmu tā gaŗā ziema; priekš kuŗas ziemas tad tu vēl taupi?"

Sieva domājusi: "Viena gaŗā ziema jau tikai laikam var būt?" un atdevusi nabagam visu naudu.

Pārnācis vīrs, sieva pretīm: "Vīriņ, aizvakar te bija gaŗā ziema, paņēma visu naudu; ak tavu gaŗu nabagu, šis garais ziema."

Vīrs pārbijies: "Ko? Patiesi atdevi, tu esi traka! Nu es iešu pa pasauli, ja vēl atradīšu trīs tādus muļķus kā tu, tad atstāšu tevi sveikā, ja ne, nudien, vai pakāršu vēl tevi!"

Labi, aizgājis muļķus meklēt. Gājis, gājis - nonācis vienās mājās - redzējis: sievas vilkušas govi uz jumtu. Vaicājis: kāpēc tā darot?

Jā, tur uz jumta smuka zālīte esot uzaugusi, tā noēdināma. Šis sācis smieties; kamēr tur smējies, apskatījies labi: govs nemaz nav dzīva, šīs vilkdamas ar valgu, nožņaugušas. Ēdini, nu ēdini!

ilgāki tādas nemaz vairs neskatījies, gājis tālāk. Gājis, gājis - nonācis pie lielas pils; tā bijusi vareni skaista. Nu šis izcēlis kaklu un skatījies: "Kas tas par varenu mūrnieka darbu!" Bet pils lielmāte, šo ieraudzījusi prasījusi: "Cilvēciņ, ko tu te skatiesi?" Atteicis: "Kas es par cilvēciņu? - Neesmu nekāds cilvēciņš, esmu eņģelītis, tīrs eņģelītis!"

Nu šī brīnējusies: "A tāds ir eņģelītis - pirmo reizi redzu! Saki, mīļo eņģelīti, kā tad manam mirušam bērniņam klājas?"

"Kā klājas? Kā tur tādam var klāties? Ganot cūkas ar basām kājām. Tāds jau nekad nav cūkas ganījis, nu viņš dabū tur izganīties; mūsu bērni, tie te izganās, kas viņus tur vairs dzenās? Bet tādiem tas itin veselīgs - to es arī saku."

Vai!" lielmāte žēlojusies, "vai nevari viņam zeķītes, kurpītes aiznest?"

"Kas par blēņām? Cūku ganiem kurpes! Ko tu vēl nepadzirdēsi? Drīzāk naudu kādu artavu!"

"Jā, jā - naudu, naudu!" lielmāte iesaukusies un piebērusi pilnu maišeli ar skaidru zelta naudu, lai nu nesot viņas cūku ganīšam.

Labi, paņēmis maišeli un aizgājis. Te pēc stundas laika, pārronas lielskungs, šī pretim: "Tā un tā - to laimi - aizsūtīju dēliņam lielu maišeli zelta apavas nopirkties"

Bet lielskungs, visu dabūjis zināt, traks: tūliņ lai seglojot zirgu, dzīšoties krāpniekam pakaļ! Un tad aizaulekšojis arī, ka nokūpējis vien.

Mūrnieks, pamanījis, ka pakaļ dzenas, ātri nolicis naudas maišeli krūmos, cepuri uz lielceļa un pats nosēdies, itkā cepuri sargādams. Piejājis lielskungs: ko te sēdot pie tās cepures? Vai labāk neesot manījis gaŗāmgājēju kādu ar maišeli pa muguru?

"Kā tad neredzēju? Priekš kādas pusstundas pagāja gan gaŗām tāds; un man likās, ka tur bija labs nesamais, brīnum salīcis nesa."

Vai traks! Tad še lec manā zirgā un steidz noķert, tu viņu "

taču labāk pazīsi, nekā es, tu redzēji tagadin, es viņu nekad neesmu redzējis."

"Jā, jā, kungs, zināms, ka pazīstu gan; bet nevaru jāt, man te apakš cepures jāsargā dārgs putns, tas pirkts manam kungam.

"Nu, nekas - viņš pasargāšot tamēr putnu, bet lai jājot!

"Jā, jā, kungs; bet es jau nevaru bez cepures jāt un šo cepuri nedrīkst kustināt."

Nu, nekas - te esot viņa cepure; bet lai jājot!

Labi, paņēmis kunga cepuri, uzlēcis zirgā, iejājis ar līkumu krūmos, paņēmis savu naudas maišeli un prom uz mājām pie sievas. Nu ticējis, ka vēl citi muļķi pasaulē un neteicis ne vārda vairs sievai; bet par dabūto naudu nopircis lielu muižu un dzīvojis kā katrs muižnieks.

Lielskungs turpretim sasēdējis pie cepures līdz vakaram. Saulīte jau rietējusi, te iedomājies, viņam rūpot redzēt, kāds tas dārgais putns jeļ izskatoties. Pacēlis drusku, drusku cepures malu glūnējis: nav putna. Nu sabijies: ,,Kad viņš atjās atpakaļ un redzēs, ka dārgo putnu neuzmanīdams esmu palaidis vaļā, ko tad? Labāk steigšos uz mājām, lai nemaz nedabū mani redzēt."

Un pārgājis itin priecīgs mājā, ka no ķezas gudri paticis vaļā.