11. A. 1541. 1384. 1210. 1540. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 73 gadi vecas Marijas Āboliņas Aumesteros.

Vīram bīsi sieva, tā pašreiz bīsi smaga un šai drīz vie vaidzēš būt gulēšanai klā. Vīrs dabūš darbu labi tālu prom, un ka gāš uz darbu, ta atdevis maku. pillu ar naudu, sievai un pīesacīš, lei to pietaupot gaŗai dienai, ka šai gulēšana nākot virsū, kazi, vai šis pats tik ātri apakaļ tikšot.

Bet to nu visu noklausījies vienc vecis, kā vīrs atdo sievai naudas maku un saka, lei pietaupot gaŗai dienai un ka pats aiziet darbā.

Ka nu vīrs aizgāš darbā, tā vecis tūlī pie sievas prom un prasa šai, lei atdodot naudas maku, jo šis esot tā gaŗā diena, par ko šai vīrs stāstīš, un piekodināš, lei gaŗai dienai pietaupot. Sieva noticēsi ar', un atdevusi večam maku ar visu naudu.

Pagāš jau labs lugs un vīrs atnācis no darba mājā. Nu, šo to abi div pārrunāši un pēdīgi vīrs sievai prasīš, vai šai nauda vē dzīva esot vai? Ne, šai jau sen vairs naudas neesot. Tūlī, kā šis aizgāš darbā, atnācis vienc vecis, sacīš, ka šis esot tā gaŗā diena un lei šim atdodot naudu, kā šai vīrs esot vēlēš, lei naudu pietaupot gaŗai dienai. Nu, šī jau ar nekā, kas jādara, jādara, un atdevusi večam maku ar visu naudu.

Nu vīrs pārskaities un sacīš: "Nu, es redzu gan, kāda tu man, dulla alta esi. Labi, jā es vē visā pasaulē dabūšu trīs tādas pašas dullas mātītes, kā tu esi, ta tu iziesi ar sveiku ādu cauri; bet jā ne, ta tev labi neies."

Nu, vīrs ņēmis akal kūju rokā un gāš pasaulē. Gāš vienu dienu, gāš otru, bet nekā. Trešā dienā vīrs gāš gar vienu māju un redzēš, ka trīs mātītes uzmaukušas govei cilpu kaklā un stīvē šo uz jumta augšā. Vīrs dagāš un prasīš, ko šās darot. Nu mātītes atbildēšas, ka šās gribot govi uzvilkt uz &127;jumta, lei šī noēdot to smuko zālīti, kas uz jumta saaugusi. Nu vīrs ar vē piebalsoš, ka tas esot ritīgi, un mātītes tikmē vilkušas govi, kamē šī cilpā nožņaugusies. Nu vīrs gāš tālāku un pats pie sevis nosacīš: "Mana mātīte jau nu ar ir dulla, bet tās tur ir vē dullākas."

Nu vīrs gāš akal un iegāš vienā muižā. Šis nu pārsedzis sev maisu pā galvu, iztaisīš maisā div caurumus, kā var redzēt, ta saslēš galvu un gāš, debesīs skatīdamies. Tai muižā lielkunga nebīš, tas jau bīš nomiris, tik viena pati lielmāte vie bīsi, un nupat šai vē nomiris dēls ar'. Kā nu lielmāte pamanīsi vīru, tā tūlī šim klā un prasa, no kurienes šis esot. Vīrs atbildēš, ka šis esot no debesim.

Kā no debesim?" brīnēsies lielmāte - kas ta šis tāds esot? Vīrs nu sataisīš vē nopietnāku ģīmi un sacīš pretī, ka šis esot eņģelis un tūlī šis iešot uz debesim apakaļis. Vai, nu lielmāte, palikusi pavisam jestra un sākusi šim; prasīt, vai šis šās dēlu ar pazīstot vai, un kā šim debesīs klājoties. Vīrs sacīš, ka šis pazīstot gan šās dēlu, bet pašreiz šim diez kā vis neietot. Viņš esot debesīs pie viena saimnieka nodots par ganu un nu jāskraidot plikām kājām, jo vecie zābaki esot noputēši un jaunu neesot ko nopirkt un tāpat ar to ēšanu jau ar' stājoties pagrūti. Vai, nu lielmātei tikpat kā ugunc pakulās. Šī nu lūgsies vīru, lei tas šo vai to aiznesot šās dēlam uz debesim. Nu, vīrs sacīš, lei dodot ar, bet tādu diez ko smagu jau šis nevarot aiznest, lei dodot labāki naudu, tur jau, debesīs, par naudu visu ko varot dabūt. Nu lielmāte iedevusi vīram krietnu zuti naudas, vē šo to, ko ēst ar'. un ta prasīš vē vīram, ka jau šis bīš pa durvim ārā pagalmā, lei tak parādot, kāds šis no sejas izskatoties. Nu vīrs veikli vie dagāš pie loga, nometis bikses un parādīš lielmātei pliku pakaļu.

Lielmāte paskatīsies un sacīsi: "Redzēju, redzēju, plata seja, mella bārda un gaŗš līks deguns!"

Vīrs gāš savu ceļu un pats pie sevis smēš: "Nu jau dulla lielmāte!"

Pa tādu gabalīnu vīram nākusi pretī sievīna un vedusi trīs govis. Vīrs prasīš kurt' šī ar tām govim iešot. Sievīna sacīsi, ka šī uz tirgu iešot. Kā, vai ta pārdošot govis vai? prasīš akal vīrs. Jā, pārdošot gan, sacīsi sievīna. Nu, cik ta šī gribot, prasīš vīrs un sācis ar sievīnu andelēties. Pēdīgi vīrs noandelēš no sievīnas visas trīs govis un abi norunāši tā. Tagadīnās vīram neesot naudas klā, bet viņč div govis paņemšot līdza un trešo atstāšot sievīnai ķīlās, kamē šis ar naudu nākšot. Sievīna bīsi ar mieru, atdevusi vīram savas div govis bez vienās kapeicīnas un savas pašas trešo govi paņēmusi ķīlās.

Vīrs gāš ar abām sievīnas govim prom un pats pie sevis pārdomāš: "Jā, nav mazums dullu mātīšu pasaulē, daža laba vē dullāka par manējo."

Vīrs piedevis savai sievai visu vainu un abi div nu dzīvāši laimīgi.