13. A. 1541. 1384. 1263. 1286. 1210. 1245. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVIII, Krakavā, 1895, 272, 17.

Bjeja tāvs, muotja i dāls, trejūs vīn dzjeivuoja, i bjeja jīm nūkauts vjepris. Tys tāvs soka iz muoti: "Tjev, sīvjeņ, navuoŗēt tagad daudz gaļis, a globuot garam pavasaram!"

Izbrauc jis nu sātys ar dālu, muotja vīna palīk i atīt saldāts. Jei soka tai iz jū: "Dūtu šei tjev āst, a vot bāda, ka postnys [gavēņa] jēdīnis." Vjeprīts ass nūkauts, bet vjeirs i dāls lykuši tūrēt pavasaram garam.

"Ak, māmjeņ! Šys pats ir ass Gars Pavasars! Nu dīn, māmjeņ, šys ir ass Pavasars!"

Jei pajēmja i atdevja jam tū vjepri. Atbrauc vjeirs ir dāls, a jei suok runuot: kū tagad šy jēškūši, ka Pavasars atguojis šudiņ, šei i atdavusja jam vjepri.

Soka vjeirs: "Voi tu ta troka buoba bjejusja? Voi tu ŗedzjējusja, kab pasavars staiguotu?"

Vot jī tī baŗās i lomuojas ir soka tāvs iz dālu: "Nu, kū jau daŗēt ar jū? Vajag jū sist zjamjā!"

Atsoka dāls: "Paga, tjāt! Nasissim vjāļ, Īšu es pa pasauli. Ka es naatraššu glupuoku laužu, kai myusu muotja, to sissim! A ka vjāļ glupuoku atraššu, to nasissim!"

Jis Iaidjās i nūguoja, ir vjerās, ka tolka: vad syudis. Nūīt jis tolkā, radz, ka pīvuoīeits kjeisjeļs kotlā, i kotlys nomā, a pīns klētī. Kas īsmjaļ kjeisjeiļa lizjeiku, tys skrīn iz klēti mārcātu pīnā. Daguojis jis soka: "Pagaidit, es jums paruodjēšu, kai daŗēt! Atņesit maņ bļūdys!"

Pajēmja, pīlēja pīna bļūdā, i pastatjēja iz goIda, i kjeisjēļa bļūdu pastatjēja, salyka lizjeikys, apsādynuoja jūs pošs ap goldu i paruodīja, kai āst. Pascjēja jam paldīs par izvuicjējumu i aizmoksuoja labi.

Nu, i īt vjāļ gobolu kaidu, izzalaids, i vjerās, ka pjerās puiši piertī. Vīns izkuopj iz pierts, a ūtris biksis tur - i vys tai jī - tys jau zjamjā tur, a tvs nu pierts lac biksās. Jis daguojis soka: "Pagaidit! Es jums paruodjēšu, kai vajag daŗēt!"

Vot jis davjadja jū pi sīnys, daspīdja ir īdjevja vīnā rūkā storu bikšu i ūtrā rūkā i paruodjēja, kuoji kai īcjelt, vīnu i ūtru. Jī cik rodi (priecīgi], ka jis jūs pavuicjēja, cīši jam labi aizmoksuoja par tū.

Īt jis vjāi gobolu i īadz, ka apstuojuši saiminīki, cjeļ gūs iz grīstu. Jis soka: "Pagaidit, nacjeļit! Es jums paruodjēšu, kū vajaga darēt. Dūdit maņ sierpu!"

Atņazja jam sierpu, jis pajēmja, nūpļuovja tū zuoli, nūsvīdja gūvim, jī i apjēdja.

"Ak, paļdīs, cylvāks, ka tu mums paruodjēji! Mums bjeja cīši griuts cjelt!"

Jī cīši rodi, tī saiminīki, i labi jam aizmoksuoja. Īt jis vjāĪ gobolu i ŗadz, ka buoba izlācja nu ustobys i skrīņ ap sīnu apleik, giun sauli ar sītu, a ustoba bjez lūgu. Vaicoj jis: "Kū tu dori?"

A jei atsoka: "A vot mums tymss ustobā, vys vajag guni kurt. Es gribu sauli nūgiut, kab byutu gaisma. Cik dīnys givu, a vys navaru sagiut!"

Jis soka: "Nu, paga, buobeņ, es tjev pataisjēšu, ka tjev byus sauļa ustobā!"

Pajēmja ciervi, izcierta lūgus; buoba bŗeinīs, ka cik laika tymss bjeja, a tagad jau pylna ustoba saulis! Aizmoksuoja jam cīši daudz par sjev kuru lūgu, a jis vjāj nūguoja. Īt jis gobulu i ŗadz, ka saminīcai cīši lela cyuka ar divpadsmit syvānu. Īguojis ustabā, soka tai: "Saiminīca, palaid tu itū cyuku iz munu muoti! Jai muna muotja cjotka (tanta]. Mierstūtja zjamjā, prosa atsaproščātīs (atvadīties] ar jū!"

Dūmoj jei, dūmoj - nu palaiž sjārst jau jū, dūd zyrgu ar

rotim, lai jei brauc iz radņu, iz sovu. Vot jis i nūbraucja suonim cjela mježā dziļi, pīsjāja zyrgu, a pats aizguoja, jis zyna, ka dzjeisīs pakaļ, pīdiersa gubu, lyka ar capuri i tur. A tys saiminīks, tuos saimineicas vjeirs, atguoja iz sātu i vaicoj: kur cyuka? Buoba soka, ka palaidja jū iz ciotku atsapraščātīs, ka miers zjamjā - jei byus atpakaļ zam vokora. Saiminīks soka: "U, tu duraks! Itys bjejis muons kaids, kur tjev cyuku pajēmja i zyrgu ar rotim!"

Pajem jis ūtru zyrgu ir dzanās paka&127; pjēc juo. Dajuoj i vjerās, ka cylvāks tup i tur capuri izlicis. Jis vaicoj: "Tu ŗedzēji, voi braucja tja cylvāks ar cyuku?"

Jis atsoka: "Redzējis, jis jau tuoļi byus, tu juo nadadzjeisi. A paturi capuri, tja maņ djēļ kjēņiņa putņeņč ira, to es dzeišūs pakaļ, es dadzjeišu jū!"

Saimninīks i paklausjēja, nūkuopja nu zyrga, pajēmja, tur capuri. A jis nūjuoja ar juo zyrgu i pascjēja jam, kab nazavjārt zam capuri, cikom byuškys atpakaļ. A ka - nadūd Dīvjeņ - pataiškys putnu, to aizmoksuoškys. Vot jis tupjēja, tupjēja, gaidjeidams ar tū capuri. Jau aizīt vokors, a tuo nava! Nu jis vjārsīs jau zam capuris. Buož rūku pamozjeņam, kab naizbāgtu putņeņč, i apzīž vysu rūku. Nu tagad jau zyna, kaids putņeņč tī iraida djēļ kjēņiņa. Nūīt iz sātu i soka iz sīvu: "I tjevi nūmuoņēja, i mani nūmuoņēja! Ni zyrgu, ni cyukys, juodzjeivoj taipat tagad!"

A tys dāls nūbraucja iz sātu i soka tai: "Na, tjāt, nasissim mjēs muotis! Ir daudz glupuoku &127;aužu kai jei. Es vairuok loba atvježu nu jūs, na myusu muotja izdjevja!"

Piezīme. Līdzīga pasaka ir vēl XI. sējuma 80. numura 2 variants. P. Š.