14. A. 1541. 1263. 1244. 1540. A. Smagars Līksnas pag

Dzeivuoja veirs ar sīvu, viņim nabeja bārnu. Veirs struoduoja kaidā fabrikā, vysu naudu, kū tik nūpelnīja, atdeva sīvai sacīdams. "Naudu nūlīc skreinē, lai stuov prīkš garuos dīnas."

Tai veirs ar sīvu jau bija sakruojuši pruovu naudas zumu prīkš garuos dīnas. Par naudas kruošanu beja dabūjuši zynuot divi zagļi, kuri vīnu reitu, kai veirs nūguoja uz dorba, sāduos vīns ūtram mugurā, apkluojuos ar boltu pologu un guoja pi sīvas sacīdami: "Sen gaidītuo garuo dīna ir kluot, dūd tik šurp naudu!"

Sīva ar prīku atdūd vysu naudu un gaida ar napacītību, lai ari veiram pastuostītu sovu laimi. Ilgi sīvai arī nanuokas gaidīt, dreiž veirs puornuok nu dorba. Sīva jau par gobolu izskrīn veiram pretim un soka: "Zini, veiriņ, sengaidītuo garuo dīna šudiņ beja pi manis un es viņai atdevu vysu naudu."

Veirs ļūti sadusmuojuos par sovas sīvas muļķību, un soka

viņai: "Es īšu pasaulē un jo atrasšu par tevi vēI glupuokus cylvākus, tod es atgrīzšūs pi tevis; bet ja naatrasšu, tod tu mani vairuok naredzēsi."

Un veirs tū pošu vokoru laižuos plašā pasaulē. Īt viņš dīnu, īt ūtru - par tū mums posaka skaidri nasoka - bet pēc naciz ilga laika veirs pīguoja pi vīnas muojas, kur pašreiz saime ēdja brūkasti. Veirs, kaidu laiciņu nūbreinuojīs, prasīja nu saimnīka: "Soki, meiļais cylvāks, kū jyus te dorat."

"Brūkasti ādam," drūši atbildēja saiminīks.

"Bet kuopēc jyus ar putru karūtē skrīnit uz pogrobu un tod atpakaļ," prosīja breinuodamīs veirs.

"Redzit, putra ir ustabā un pīns pogrobā, nivīns nagryb putru est bez pīna un skrīn uz pogrobu pēc pīna. Mes tai brūkastis ādam leidz pošom pušdīnom," nūkaunējīs paskaidrnoja saimnīks.

"Cik jyus man moksuosit, es jums izmuocīšu par pusstundas paēst pušdīnas," sacīja veirs.

"Symtu rubļu," atbildēja saiminīks. Veirs tyuleņ sasaucja vysu saimi pi golda, pasnēdzja kotram krāslu un lyka sēdēt, tod pajēmja bļūdu, pīlyka pylnu putras un nūlyka uz golda. Tod aizguoja uz pogrobu, atnesja pūdu pīna, pīlēja vīnā bļūdā un nūlyka uz golda blokus putrai. Tod beidzūt īdeva kotram karūti un lyka ēst. Pēc pusstundas tīšam vysa saime bija paādusi. Veirs sajēma symtu rubļu un guoja tuoļuoķ sovu ceļu. Pēc nazcik ilga laika veirs pīguoja pi vīna cīma, kuŗā cēļa vīnu jaunu muoju. Veirs pīguojis pi budavuotuojim, prosīja nu tīm: "Kū jyus te dorat?"

"Redzit, mes gribom ceļt jaunu muoju, bet tys vīns baļķis ir strupuoks par puorējim un mes jau catūrtū godu stīpam viņu, smērejam ar taukim, svīstu, carādami caur tū panuokt, ka baļķis palīk mīkstuoks un tai viņu pastīpt. Bet jau asam izsmērējuši vysa cīma taukus un svīstu un tik par mozu gabaliņu asam pastīpuši," atbildēja budavuotuoji.

"Bet sokit, cik man moksuosit, es jums viņu vīnas stundas laikā pastīpšu," sacīja drūši veirs.

"Pīci symti rubļu," atbildēja budavuotuoji prīcīgi.

"Lobi, ejat vysi uz muojom un pēc stundas nuocit šurp," sacīja veirs.

Budavuotuoji tyuleņ ari aizit uz muojom. Veirs uzlīk baļķi uz īsuoktū vaiņogu, nūgrīž nu cyta baļķa golu, izcārt vīnā vaidzīgūs rūbus un baļķis palīk garuoks, un lobi stuov uz vaiņoga. Vēl uzlīk vīnu baļķi viersā un dorbs ir gotovs. Dreiži arī atnuok budavuotuoji un breinuojas, kai veirs tik uotri varējis veikt taidu dorbu, pi kura viņi mūcījušīs četri godi un nikuo navarēju:ši panuokt. Budavuotuoji samaksoj veiram pīci simti rubļu, un jis dūdās toluok plašā pasaulē. Pēc nazcik ilga laika veirs pīnuok pi vīnas muižas. Caur muižu īdams, veirs skotuos gaisā. Viņu īrauga muižnīka sīva un prosja nu veira: "Meilais cvlvāks, kuopēc skotīs gaisā?"

"Man nu debesim atsyutīs rotus, jo es asmu tuos pasaules cylvāks, un braukšu uz debesim," paskaidruoja velrs.

"Tod soki man, kai tur manim nūmyrušim bārnim kluojuos," prasīja muižnīka sīva.

"Ļūti slikti kluojuos viņim tymā pasaulē. Viņi staigoj nupleisuši un naudas arī viņim tryukst," sacīja veirs.

Muižnīka sīvai palyka žāl sovu dālu un viņa salasīja vysas lobuokuos drēbes un īdevja ļūti daudz naudas, lai viņš nūnas viņas bārnim. Veirs vysu sajēma un prīcīgs devjās tuoļuok. Pēc kaida laika puorbraucja pots muižas kungs. Sīva viņam pastuosta, ka viņa atdavuse vysas lobuokuos drēbes un vysu naudu vīnam cylvākam, "kurs skatījuos uz debesim un teica, ka pēc viņa dreiž atbrauks nu dabasim pakaļ, ja viņš asūt nu tuos pasaules!" Veirs ļūti sasirdījuos uz sīvas, tyuleņ viņš lyka kučerim jyugt zyrgus, lai dzeitūs blēdim pakaļ. Dreiži zyrgi beja sajyugti un muižnīks ar kučeri abi dzynuos pakaļ. Pēc nailga laika īšonas, veirs dzierdēja, ka viņam dzanuos pokaļ. Viņš nūjēma capuri, nūlyka tū uz cēļa un pots sāduos pi capures kluot. Dreiži muižnīks ar kučeri kluot un prosa nu veira: "Meiļais svešnīk, vai naredzēji te kaidu veiru kurs guoja skatīdomīs gaisā?"

"Redzēju gon, tikkū tik nūguoja pa šū ceļu," atbildēja ar viltu veirs.

"Bet vai tu navari kūpā braukt un paruodīt tū cilvāku?" prasīja muižas kungs.

"Apber mani ar zaltu un tad es naīšu. Es sakēru tik skaistu putnu, ka ūtra taida pasaulē nav," atbildēja veirs.

Še jem munus zvrgus un brauc vīns tam cylvākam pakaļ, bet mes ar kučeri paliksim te un sorguosim duorgū putnu," sacīja muižas kungs.

Veirs ar tyuleņ sāstuos rotūs un laiž uz muojom. Muižas kungs ar kučeri gaida vīnu stundi, gaida ūtru stundi, bet nikuo navar saģaidīt un beidzūt nūlemj apskatīt skaistū putnu. Pots muižas kungs ceļ capuri, bet kučerim līk kert putnu rūkā. Tikkū muižas kungs paceļ capuri, tai kučers kreit uz zemes un atsytas ar pīri pret akmeni. Muižas kungs redz, ka viņi ir pīmuonīti, soka kučeram: "Še tev desmit rubļu, bet tik nasoki muojuos, kai myusus tys bleidis pīšmaucja, bet soki, ka tū cylvāku panuocjam un zyrgus atdevjam, lai nūvad dālim, ar kū pa viņu pasauli braukuot."

Kučers beja mīrā ar desmit rubļim un nyu pastuosta muižos kunga sīvai, ka zyrgus ari atdevuši dālim braukuot pa viņu pasauli. Sīval tys pateik un viņa prīcuojas, ka navaidzīs viņas bārnim tymā pasaulē staiguot kuojom, bet varēs braukuot ar zyrgim. Veirs atgrīžas muojuos un soka sovai sīvai: "Es uz pasauļa atrodu vēl glupuokus cylvākus par tevi, un par tū es arī atgrīžūs muojuos."

Sīva palyka gudruoka, un lobi zynuoja, kas ir tei garuo dīna.