1. A. 1565. "Uguntiņa" no Rūjienas apvidus. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 128, 1682.

Naukšēnu muižas rijnieks mūžīgi zadzis labību. Kungam vienmēr licies, ka labību izkuļ par maz. Prātojis, vai tik rijnieks nezog, un sācis tam sekot. Reiz rudens rītā, krēsla, rijnieks piebrauc ar zirgu pie muižas rijas, abi ar puisi, piebeŗ trīs maisus ar rudziem, divus ieceļ vezumā un patlaban taisās celt trešo. Te kungs, kā saukts, klāt gan. Rijnieks atrauj veikli maisam galu un beŗ labību laukā.

"Ko jūs, unsvat, te dar?" kliedz kungs no dusmām zils. "Ko nu darām, cienīgs lielskungs? Jūs vienmēr žēlojaties, ka mēs maz izkuļam. Tad nu es atvedu no savas mājas kādus pūrus rudzu klāt." Rijnieka māja bijusi turpat tuvumā.

"Ko? Tu, lops, ved no sav' māj' uz man' rij' labīb'! Man to tav' labīb' nevajag. Lēk viņ' tūlin ēkš to vezum' un brauc prom!"

"Ka nu jūs, lielskungs, pavēlat, tad jau jābrauc būs. Jān' celsim to maisu vezumā!"

Piegrābj pilnu maisu, ieceļ un aizbrauc. No tās reizes kungs nekad neteicis, ka par maz izkuļot.