1. A. 1567. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka «Mūsu taut. pasakas», 20.

Bija reiz saimnieks un šim saimniekam bija kalps. Saimnieks visādi gudroja, kā jo vairāk iegūt kalpu pie darbiem un kā to jo sliktāki ēdināt. Viņš strādāja pats līdz un sauca kalpu ēst tikai tad, kad pašam pārāki gribējās ēst. Ēst saimnieks ēda maizes mīkstumu vien, kalpam tikai garozas dodams. Bet kalps nebija arī vis muļķis vīrs, viņš izgudroja, kas darāms, lai saimnieku pārmācītu. Reiz, labi nostrādājies, saimnieks sacīja kalpam: "Man gribas ēst!"

Bet kalps atteica: "Brīnums, man vēl nemaz negribas!" Kā tad tas nākas?" vaicā saimnieks.

"Es;" atbild kalps, "saēdos brangas garozas; kamēr garozas vēderā neizmirkst, tamēr ēst negribās."

"Labi, ka to zinu," domā saimnieks, "ēdīšu nu brangas garozas pats, lai labi ilgi var strādāt, negausīgo mīkstumu, lai ēd šis kalpa draņķis."

Riktīgi! - No tās pašas reizas saimnieks ēdināja kalpu tikai ar mīkstumu, pats garozas vien ēzdams. Pagāja atkal kāds laiks. Te reiz saimnieks atkal labi nostrādājies, saka kalpam: "Man gribas ēst!"

Bet kalps atteica: "Brīnums, man vēl nemaz negribas!" Kā tad tas nākas?" vaicā saimnieks.

"Es," atbild kalps, "saēdos brango mīkstumu: maizes mīkstums salīp vēderā kā māli; kamēr viņš neizkūst, tamēr cilvēks brangi paēdis."

"Nu tagad es saprotu," domā saimnieks, "jāēd viss kopā mīkstums un garozas, tad būs vislabāki." Un no tās reizes saimnieks vairs nepūlējās atdalīt kalpam sliktāko maizes daļu.