2. A. 1567. A. Miglava Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvoja saimnieks, kam bija kalps. Saimnieks gribēja viņu vairāk nostrādināt, bet mazāk viņam ēst dot. Viņš pats arī strādāja, bet sauca kalpu pie ēšanas tikai tad, kad pašam ieiegribējās. Saimnieks tad pats ēda maizes mīkstumu un kalpam deva garozas.

Kalps par to gribēja saimnieku pārmācīt. Reiz saimnieks strādājot teica, ka viņam griboties ēst, bet kalps ātri atteicis, ka viņam nemaz negriboties, jo pusdienā esot saēdies garozas, kuŗas ilgāki stāvot vēderā. To dzirdēdams, saimnieks nodomāja, ka viņš pats nu ēdīs gausīgās garozas, bet kalparn dos mīkstumu.

Pēc kāda laika saimnieks saka, ka viņam gribotiesi ēst, bet kalps par to tik brīnās un saka, ka viņam nemaz negriboties, jo esot saēdies mīkstumu, kas ilgi guļ vēderā. Saimnieks beidzot nodomā, ka nu jāēd viss kopā un no tās pašas dienas sāka ēst visu kopā.