l. A. 1569. Čakstiņu Jēkabs no Vecā Krišus Šķēpiniešos. J k r. II, 140, 17, 1.

Reiz dzīvoja mūsu pusē turīgs saimnieks, liels čigānu draugs. Reiz gadījās darba laikā, ka saimniekam bija jābrauc. Uz puišiem negribēdams palaisties, salīdzis čigānu savā vietā.

"Brauc tad nu brauc ar Dieva palīgu! tik jau piekodini puišiem, ka mani klausītu!" tā šis saimniekam pieteicis.

Tā kā saimnieks čigānam bija uzdevis sienu pļaut ,tad jau vakarā pēdējais ar puišiem un zirgiem nogāja uz pļavu.

"Nu, puiši, sakuriet uguni un liksimies tik uz vaiga, rītā jau ar mazu gaismiņu klupsim pie darba."

No rīta saulei lecot, galvu pacēlis, čigāns atkal teicis uz puišiem: "Puiši, sameklējiet zirgus un sasildiet locekļus, kad tad ņemsim, tad ņemsim."

Pēc pāri stundu čigāns jau no slidīšanās pamodies, saka: "Puiši, ko tā nu gulit? Izdrāziet izkaptis! kad tad ņemsim, tad ņemsim!"

Izkaptis drāžot, jau atnes brokasti; paēdušiem, saprotams, jāiet atkrist. Krietni nogulējušies - saimnieks (čigāns) izceļas. "Na, va tad nesāksim griezt? Jā, brāļi, nu jau nekā vairs - nava rasas! Vai tad jūs, kārtavu putni, jau vakar tās izkaptis nevarējāt izdrāzt? Nu jau jānogaida, kamēr pāries karstais laiks; bet kad ņemsim, tad ar ņemsim! Sadzenājiet zirgus, uzlasiet vēl malku!"

Launagu paēduši, čigāns saka: "Na, atlaidiniet muguras!" Muguras nolaidinājuši gandrīz līdz palaunaga laikam. Pārjāja zirgu padzirdīt, sapravīja izkaptis un jāja mājā. Saimnieks arī jau bija pārbraucis: "Nu, vai tad jau pabeidzāt pļault?" viņš jautā čigānam. "Jā, saimnieks, tavu grūtu amatu jau gan izpildīju - pļava guļ kā jūŗa, bet man jau nava vaļas. Cik jau papus no žēlastības atmetīs, tas debesu papiņš, tas simtkārtīgi atmaksās."