6. A. 1569. 1383. 1653. M. Šiliņa jkdze Vīkselniekos. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 361, 101. M. Bohm, Lettische Schwānke, Nr. 15.

Vienam vīram bijusi dikti slinka sieva: nevīžojusi strādāt, lai tur diezin kas būtu. - Tas bijis klausības laikos, kad peļņa maz un pēriens par velti bijis dabūjams. - Un tam vīram bijuši no saimnieka trīs pūra vietas bandas lauki un tai vienā sētā viņš tad iesējis linus. Lini smuki auguši.

Plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu: "Sieviņ' gādā, ka četri dieni laikā lini noplūkti!"

"Jā, jā, vīriņ, jā!" šī atbild un aiziet uz lauka. Aiziet, apskatās beidzot rādīs ar roku: "Tas man rītu, tas parītu - šodien nekā!" un liekas uz ausi - guļ.

Guļ, guļ - pienāk rītdiena: "Ē! ko blēņas celsies! Pāri redz, pāri tiks!"

Paiet tā diena - trešā dienā vīrs nāks raudzīt, cik pēdu linu ir. Nāk, nāk - notālēm redz: lini stāv kā stāvējuši. Pienāks klāt: plūcēja gul - lai dara, ko grib.

Nu vīram vienā kārtā būtu dusmas; bet otrā kārtā atkal pārdomā: ko tas viss līdz - dusmoties - jārauga labāk ar jokiem ārstēt. Labi. Un tā neko vairāk, izrauj nazi, nogriež puslindrakus, pa pusei īsākus, lai nu izgulas pusē kreklā, pusē lindrakos!

Vēlāk šī atmodīsies - nu brīnīsies, brīnīsies :"Diezin, vai esmu es pati, vai neesmu pati? Nē! tā zināt nevar - jāiet mājā. Ja bērni sauks mani par memmiņu, tad es būšu pati, ja sauks par bubuli, tad mukšu mežā."

Bet tēvs mājā bij noteicis bērniem: ja tāda un tāda pārnāk, lai sauc uzsaukdami: "Bībus nāk, bībus nāk!"

Jā, un kā šī nu pārnāk, tā bērni pretim: "Bībus nāk, bībus nāk!" Sieva domā: "Nu tad jau es pati neesmu vis!" un iemūk mežā. Bet mežā viņa vēl šaubās, daudzinādama: "Vai esmu pati, vai neesmu pati?" Un tur kalniņā, mežā, mājoja slepkavas. Tie izdzird šo vienmēr tādus vārdus daudzinām un prasa: "Sieviņ, kas tev kaiš?" Šī atsaka: "Man nekas nekaiš, bet jums kaiš! Tur nāk cienīgs lielskungs ar spēku - mūkat, mūkat! Slepkavas, to padzirdējuši, nedābūja vairs ne deguna nošņaukt - prom pa kaklu, pa galvu; bet sieva nosmējās vien un iegāja slepkavu bedrē apskatīties, kā tie tur dzīvojuši. Vai akls! tie bija dzīvojuši gan: nauda pa visiem kaktiem mētājas. Ko nu gaidīt? Nu grābj, nu grābj, kur tikai pietiek. Vezumu sagrābusies, nāks atkal no meža ārā, daudzinādama: "Vai esmu pati ,vai neesmu pati?" Bet vīrs, gar meža malu ložņādams ,sievu meklēdams, ieraudzīs tikdaudz naudas un tā sievai gar kaklu: "Tu esi, esi pati, mana pati esi, iesim tikai nu mājā!" Pārgāja abi mājā un nu dzīvoja bez bēdām. Kā tad nedzīvos, kad tik daudz naudas?