Darbinieks, kas gan ēd, bet nestrādā.
6. A. 1569. 1383. 1653. M. Šiliņa jkdze Vīkselniekos. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 361, 101. M. Bohm, Lettische Schwānke, Nr. 15.
Vienam vīram bijusi dikti slinka sieva: nevīžojusi strādāt, lai tur diezin kas būtu. - Tas bijis klausības laikos, kad peļņa maz un pēriens par velti bijis dabūjams. - Un tam vīram bijuši no saimnieka trīs pūra vietas bandas lauki un tai vienā sētā viņš tad iesējis linus. Lini smuki auguši.
Plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu: "Sieviņ' gādā, ka četri dieni laikā lini noplūkti!"
"Jā, jā, vīriņ, jā!" šī atbild un aiziet uz lauka. Aiziet, apskatās beidzot rādīs ar roku: "Tas man rītu, tas parītu - šodien nekā!" un liekas uz ausi - guļ.
Guļ, guļ - pienāk rītdiena: "Ē! ko blēņas celsies! Pāri redz, pāri tiks!"
Paiet tā diena - trešā dienā vīrs nāks raudzīt, cik pēdu linu ir. Nāk, nāk - notālēm redz: lini stāv kā stāvējuši. Pienāks klāt: plūcēja gul - lai dara, ko grib.
Nu vīram vienā kārtā būtu dusmas; bet otrā kārtā atkal pārdomā: ko tas viss līdz - dusmoties - jārauga labāk ar jokiem ārstēt. Labi. Un tā neko vairāk, izrauj nazi, nogriež puslindrakus, pa pusei īsākus, lai nu izgulas pusē kreklā, pusē lindrakos!
Vēlāk šī atmodīsies - nu brīnīsies, brīnīsies :"Diezin, vai esmu es pati, vai neesmu pati? Nē! tā zināt nevar - jāiet mājā. Ja bērni sauks mani par memmiņu, tad es būšu pati, ja sauks par bubuli, tad mukšu mežā."
Bet tēvs mājā bij noteicis bērniem: ja tāda un tāda pārnāk, lai sauc uzsaukdami: "Bībus nāk, bībus nāk!"
Jā, un kā šī nu pārnāk, tā bērni pretim: "Bībus nāk, bībus nāk!" Sieva domā: "Nu tad jau es pati neesmu vis!" un iemūk mežā. Bet mežā viņa vēl šaubās, daudzinādama: "Vai esmu pati, vai neesmu pati?" Un tur kalniņā, mežā, mājoja slepkavas. Tie izdzird šo vienmēr tādus vārdus daudzinām un prasa: "Sieviņ, kas tev kaiš?" Šī atsaka: "Man nekas nekaiš, bet jums kaiš! Tur nāk cienīgs lielskungs ar spēku - mūkat, mūkat! Slepkavas, to padzirdējuši, nedābūja vairs ne deguna nošņaukt - prom pa kaklu, pa galvu; bet sieva nosmējās vien un iegāja slepkavu bedrē apskatīties, kā tie tur dzīvojuši. Vai akls! tie bija dzīvojuši gan: nauda pa visiem kaktiem mētājas. Ko nu gaidīt? Nu grābj, nu grābj, kur tikai pietiek. Vezumu sagrābusies, nāks atkal no meža ārā, daudzinādama: "Vai esmu pati ,vai neesmu pati?" Bet vīrs, gar meža malu ložņādams ,sievu meklēdams, ieraudzīs tikdaudz naudas un tā sievai gar kaklu: "Tu esi, esi pati, mana pati esi, iesim tikai nu mājā!" Pārgāja abi mājā un nu dzīvoja bez bēdām. Kā tad nedzīvos, kad tik daudz naudas?