l. A. 1571. No Derīgu grām. nod. kalendāra 1925. g. P. Birkerts, II, 99, 1619.

Viens muižkungs bijis vairāk reizes dzirdējis, ka daudz kūlēju pa kuļamo laiku tik šurp turp pa riju un ap riju nolodājot un noguļot. Reiz viņš aizgājis pats uz riju noskatīties un ielīdis nemanot palievenī salmos, kamēr strādnieki taisījušies uz kulšanu. Viens strādnieks tomēr to redzējis un pieteicis rijniekam. Šim tūdaļ iekritis prātā bargo muižnieku brangi izmozēt. Kādam kūlējam viņš paklusām ieteicis, iai nolienot kaut kur projām. Pa tam jau klājiens bijis sataisīts.

"Nu ātri pie kulšanas!" rijnieks uzkliedzis kūlējiem. "Bet vai visi arī tik esot, vai kāda netrūkst? . Kā tad - viena trūkst! Nu, kur tas varētu būt ielīdis? Vai gan nelietis nebūs kur nolīdis un apgulies? E, Dibenu Kārli, iesim uzmeklēsim! Tas rakaris jau pie pirmā klājiena trūkst. Nu pag, es viņam parādīšu!"

Gājuši meklēt, papriekšu, zināms, pa citām vietām, tad uz palieveni. Kārlis pirmais tumsā atdūries pret cilvēku. "Lūk, še viņš guļ!"

Rijnieks jau tūliņ sācis apstrādāt muižkunga muguru: "Ak tā, sliņķi, rakari! tā man lodāt pa palieveņiem, kad citi strādā nosvīduši!"

Pēdīgi taču muižkungs sācis brēkt, ka šis tas esot. ?"

"Ai, cienījamais muižas kungs! Kas to būtu domājis rijnieks izsamisis izsaucies.

No tā laika muižas kungs vairs negājis tumsā darbiniekus pārraudzīt.