1. A. 1572. Draugs «Myusu t. teikas un pasakas" II, 4.

Reiz kaids kolps, dorba meklēdams, īguoja pi saimenīka. Saimenīkam kolpa vajadzēja, jis gotovs pījemt.

"Bet vai prūti ar vysus dorbus?" tys vaicuoja.

"Kai na, prūtu!" - kolps atteica. "Tikai dunduru laikā, kod gūvis bizinej, es ar bizinēju."

Saimenīks tū nūturēja par jūku un nūderēja kolpu. Kolps, teiri prīca, lauž dorbus, kai luocs. Pīnuocja vosoras korstais laiks. Kolps nu paša reita ar teirumā, bet kūleidz saule pasaceļ uz augšu dunduri suocja laistīs, kolps kryumūs īškā. Nūdzeivuoja jis kryumūs vvsu dīnu. Vokorā saimenīks radz, ka moz aports.

Kū šudin darīji?" jis vaicoj kolpam. "

"Ku darīju?" - kolps atcārt: "Bizinēju. Es jau tev tyulen pīsacēju, ka dunduru laikā bizenēju."

Kū darit? Ūtrā dīnā saimeniks veras - kolps otkon kryumūs īškā.

Saimenīks laidjas bizuotuojam pakaļ un pruotuoja, kū īsuokt ar taidu kolpu, kas bizenej. Pruotuodams jis nūgrīzja brangu mylnu. .

"Kū ar tū darīsi, saimnīk?" kolps prosa.

"Puormuocīšu lūpeņus, kas bizenej," atteica saimenīks. Kolps radz - jūki nabyus. Pīskrēja pi orkla un nūora leidz vāla vokora.

Nu tuos reizes kolpam nikod naīnuocja pruotā bizenēt.

Piezīme. Viena tāda pasaka jau ir ievietota XL sējumā kā 76. numura 3. variants P. Š.