1. A. 1574. L. Ozole Sērpilī, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam lielkungam bijis vagārs, kas vienmēr gribējis kungam iztapt un katra. kunga priekšlikuma galā teicis: "Es ar tāpat domāju, kungs."

Kungs nodomājis, ka tas vagārs ir liels muļķis. Lai par to pārliecinātos, viņš kādu rītu teica uz vagāru: "Zini ko? Iesēsim labākā laukā tepat aiz muižas putraimus, lai mums rudeni nebūtu putraimi jātaisa."

"Es ar tāpat domāju, kungs," atteica padevīgais sulainis, bet patiesībā vis tā nedomāja. Viņš paņēma miežus un iesēja tos tai laukā. Kungs nodomāja: "Nu nekas, lai viņš sēj putraimus, rudenī es viņu par aplamu darbu aizdzīšu."

Otrā rītā viņš pasauca atkal vagāru un teica: "Nu, ko domā? Izvārīsim kartupeļus un iestādīsim, lai mums rudenī nebūtu jākavējas ar vārīšanu."

"Es ar tāpat domāju, kungs," sacīja vagārs. Viņš vis tā neizdarīja, bet paņēma kartupeļus un iestādīja tos. Kādu citu dienu kungs, iedams ar vagāru gar zivju dīķi, sacīja uz to: "Kā būtu, ja tu to ūdeni sasildītu, lai tās zivis izvārās, tad mēs varētu paņemt vienumēr, kad vajaga."

"Es ar tāpat domāju, kungs," viņš atbildēja pa vecam, tomēr tā nedarīja.

Rudenī, kad mieži bija nopļauti, vagārs aizveda uz sudmalām, lika iztaisīt putraimus un nolika klētī; bet kartupeļus lika aizvest spirta dedzināšanai.

Nu kādu dienu kungs iesauc to pie sevis un domā, ka nu varēs to atlaist, jo nekas jau nebūs paaudzis. Kad kungs prasa, kur nu ir putraimi, vagārs atbild: "Klētī kungs ir maisi ar putraimiem."

"Kur ir kartupeļi?"

"Klētī ir, kungs, mucas ar spirtu, par tām jau būs diezgan laba nauda."

Kungs nu redzēja, ka viņa vagārs nav vis tik dumjš, kā bija

to domājis, un tādēļ ar neatlaida. Tā tad izrādījās, ka viņi abi bija vienlīdz gudri.

Piezīme. Šis pasakas variants gan lai kam ir pilnīgākais un arī pareizākais. Agrākos laikos vagāram bija nevien jārūpējas par muižas saimniecību, bet arī jāizdabā kungam pa prātam Vēlāku, kā ilekas, pasaka būs pārprasta un padevīgais vagārs iztēlots par muļķi. P. Š.