6. A. 1574. V. Filšs no Bagdanoviča Makasānu pag. Makarovas ciemā. Latvju kultūras kr.

Senējūs laikūs dzeivuoja šai pasaulī vīns cīši boguots un gudrs muižynīks. Vīnu reizi jis pajāmja sev muižā puorzini, kurijis pi vysu dorbu staiguoja un vērās, kai struodoj struodnīki. Muižynīks, gribēja zynuot, voi juo muižys puorzinis ir gudrs. Kod muižynīks kū puorziņam pavalcuoja, puorzins vys runuoja:

"Es ar tai dūmuoju darēt, kungs!"

Vīnu reizi dūmuoja muižynīks: "Es pavaicuošu sovam puorziņam taidu lītu, kuru nikas šai pasaulī nazyna padarēt."

Tai muižynīks pasaucja sovu puorzini un vaicoj jam: "Zini kū? Es sadūmuoju - myusim tagad daudz naudys izīt par suoli. Mēs aizvessim sovu suoli, istruoduosim lobu vītu un pīseisim. Mums izaugs vēl lobuoks suols, kai mes pierkam."

"Jā, kungs, es ar taipat dūmuoju," atbildēja puorzinis. Muižynīks nikuo napascēja, bet vīnu māru smējās, ka juo gudrals puorzinis vysod runoj: "Jā, es taipat dūmuoju!" Otkon muižynīks soka uz sovu puorzini: "Es dūmuoju, ka mes seisim lobus zierņus, bet paprīkšu izvuoreisim, a pēčuok seisim, tad mums izaugs taidys zierņis, kaidu nikod šai pasaulī nikas naredzēja."

Puorzinis jam atbilda: "Jā, kungs es jau sen tai dūmuoju darēt."

Muižynīks uz reizi palyka cīši dusmeigs, satvēra lelu vāzu un suoka plyukuot puorzini par mugoru, runodams: "Tu tai dūmuoji, bet es tai nadūmuoju. Suoli sjāt navar, vuoreiti zierņi naaug."

Puorzinis gon klīdz: "Es, kungs, ar tai dūmuoju, ka naaug," bet muižynīks atplyukuoja sovu puorzini un padzyna nu muižys.

Nu tuo laika tū puorzini vysi zemnīki labi zyna un nagrib jimt i par cyuku gonu.