l. A. 1585. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Viens zemnieks pārdevis mājā savu vērsi kādam žīdu miesniekam par 25 rubļiem. Uz pilsētu vedot, viņš saticis citu miesnieku un pārdevis vērsi atkal tam, saņemdams no tā 25 rubļi. Pilsētā novedis, viņš saticis trešo žīdu, kuram atkal jau trešo reizi pārdevis vērsi par 25 rubļi.

Šīdi to dabūjuši zināt un apsūdzējuši semnieku pie tiesas par krāpšanu. Tad zemnieks aizgājis pie viena advokāta un teicis: "Es labāk atdošu tev to naudu, kuru esmu saņēmis par savu vērsi, bet iztaisi tik tā, ka man tā nauda nav jāatdod žīdiem."

Advokāts viņu pamācījis, lai izliekoties pie tiesas par dumju. Un kad tiesneši viņam ko prasot, tad lai tik pasvilpojot. Zemnieks nu arī visu izdarījis, kā advokāts mācījis. Tiesneši,

nevarēdami no apsūdzētā dabūt nekādas atbildes, prasījuši sūdzētājiem: "Vai tas ir tas pats zemnieks, kas jauno vērsi pārdeva?"

Žīdi atbildējuši: "Rādās, tas pats ir."

Tad tiesnesis teicis: "Tā kā jūs paši īsti nezināt, tad arī mēs nekā nevaram spriest."

Tā nu zemnieks ticis no soda vaļā. Tad nu nācis advokāts pie zemnieka un prasījis savu algu, bet zemnieks arī viņam pašam tikai uzsvilpojis.