2. A. 1585. V1. Pilipjonoks Asūnē.

Sen, senejūs laikūs, Peterburgā dzeivova nazkaids kungs, kam beja pazelteits uozis. Daguo laiks izbraukt (i)z dačys. Pi kunga bije pajimts skapskija Vaņka, dasavjārt sātys, baruot i mozguot uozi. Žīds Jankeļs pi kunga prasīja muojas vītas, bet kungs nagribjāja juo īlaist. Vaņka sacīja: "Man ar Jankeļi byus vjasjoļuok."

Tod kungs šīdu arī īlaidja. Kungs aizbruacja z dačys, jis izdjavja Vaņkam gruomotu, lai jī tū, kū vaidzjās, jam z gruomotys laukā. Nu raizis Vaņka ar Jankeļi dzeivova saticeigi. Vaņka cīš pasalaidja i suoka jimt z gruornotys tū, kū i navajaga. Pajimtū tavaru jis puordavova, i par tū naudu dzjāra brandivjaņi. Vaņka palyka par cīš lelu dzāruoju, dzjāra dīnu i nakti. Jankeļs palyka cīš sirdeigs z Vaņkys; i sacīja: "Vaņka, tu izgaissi!"

Uozi Vaņka i nadūmova mozguot, tys dzeivova pa sovai vaļai. Jankeļs sacīje Vaņkam: "Tu koč raizi pamozgoj tū uozi!"

Vaņka lomovuos i sacīje z Jankeļa: "Ej prūjom, a to as tevi nūsisšu."

Pēčuok Vaņka saprota, ka var byut slikti, byudams labi vīn girts (piedzēris), jis nūdūmova uozi nūvjast iz upi pamozguot. Uozi jis īgryudja upī, i da to tū damaudova, kamēr tys nūsleika. Nūsleikušū uozi Vaņka atņasja da sātai, nūplāsja jam uodu, i pakuora jū pi kunga ustobys. Jankeļs sacīje z Vaņkys: "Vaņka, kū tu padarēji?" Kai atbrauks kungs, tai tjev byus cīš slikti, pīmini munus vuordus! Tu, Vaņka dūd maņ pīcdesmit rubļu, as tevi gluobšu, a to tjav byus cītums."

Vaņka jam apsajāmja īdūt tūs pīcdesmit rubļu. Jankeļs sacīje: "Kai tu īsi da tīsys, tod as tevi pavuiceišu, kū runuot, i as ar ī ar tevi reizī nūīšu."

Par nazcik ielu laiku atbrauc kungs z dačys, nakti puorgulādams, jis pamanīje, ka uoža nava. Kungs vaicoj pi Vaņkys: "Kur tu lyki uozi; nūsyti, ci nūkavy?"

Vaņka puorsabeidīs sacīje: "As uozi kai mozgovu, jis i nūsleika."

Kungs cīš aizzasirdīje, i izdzyna Vaņku nu ustobys. Tod jis pasaucja policijis, sastatīje protakolu . Kai jau kunga lītā, dreiž vaidzjā īt z tīsys. Vaņka īdams da tīsys, īguo pi Jankeļa, kap jis jū pavuiceitu. Žīds Vaņku pīvuicīje : "Kai tīsness kū nibejs vaicuos, tod tu tikai pamūrdi: -- Buļu - buļu - buļu." Tīsnes&127;s Vaņku pasaucja, i vaicoj : "Nu kū tu tam uožam padarēji?"

Vaņka pīsapyutīs daguo da tīsneša, i nikuo narunova tik nūmūrminoj : "Buļu - buļu - buļu."

Tīsness vjāj pavaicova, Vaņka nikuo nascīje, stuovjā pīsapyutīs i mūrmynova. Tīsness radzjā, ka nikuo naizīs, i Vaņkam nikuo napīsprīdja. Jankeļs pajāmja Vaņku zam rūkys, i izvjadja uorā.

Jankeļs prasīja naudys, a Vaņka vys narunova, a tikai mūrmynova. Žīds tai vaicova, i tai, a Vaņka nikuo narunova. Jankeļs pamjatja Vaņku i nūguo. Tai Vaņka bije attaisnuots, i žydjaņam naudys naatdjavja.