2. A. 1566. M. Lakše. P. Birkerts Latvju t. anekdotes, II. 319, 2059.

Reiz bijis ļoti slavens vīrs. Par viņu dzirdējis kāds mācītājs un gribējis ar gudro parunāt. Vienu dienu tas aizgājis, bet neatradis mājā. Iznācis sulainis. Nu sākuši runāt. Mācītājs parādījis sulainim ar pirkstu acī, bet sulainis parādījis mācītājam ar divi pirkstiem. Nu mācītājs rādījies ar pirkstu uz leju, bet sulainis pacēlis pirkstu uz augšu, nolaidis uz leju un sagriezis riņķī. Nu bijis diezgan runāts. Mācītājs gājis mājās, un stāstījis, ja jau sulainis tik gudrs, tad kur nu kungs! Šis teicis sulainim, ka Dievs radījis cilvēku, bet sulainis teicis, ka Dievs radījis divi cilvēkus. Tad šis rādījis, kā Dievs radījis zemi. Bet sulainis teicis, ka Dievs radījis zemi, debesis un visu, kas uz zemes virsū. Atnācis mājā slavenais vīrs, iekšā iegājis sulainis un stāstījis sarunu ar mācītāju: "Viņš man rādīja, ka izduršot man aci; bet es rādīju, ka izduršu tam abas acis. Viņš teica, ka nosviedīšot mani pie zemes, bet es rādīju, ka es to uzsviedīšu gaisā, nosviedīšu zemē un sagriezīšu riņķī."