Nebēdīgs ziņnesis.

l. A. 1589. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 26.

Divi lielkungi dzīvoja netāļu viens no otra. Kad vienā muižā pusdienu vārīja, tad otrā muižā to varēja zināt, jo ķēķa dūmus itin skaidri varēja redzēt. Bet viens no šiem lielkungiem bijis nekaunīgs; tas gandrīz ikdienas, kad tik nāburgs vien bija mājās, brauca pie tā uz pusdienu. Nāburgam gan tas nepatika, bet kā no tā uz smalku vīzi tikt vaļā? Viņš tādēļ reizu stellēja savu piķieri, itin manīgu un drošu vīru, pie nāburga un lika to lūgt uz maltīti.

Piķieris nogājis otrā muižā, iet pie lielkunga un saka: "Mans lielskungs lūdz, lai nākot pusdienas apēstu!"

Lielskungs saerrojies uz to saka: "Vai tam lielkungam labāku cilvēku nebija, ko ar ziņu stellēt?"

"Labākos aizstellēja pie labākiem, mani pie tevis," tas naiki atbild.

Svešais lielskungs to izdzen no istabas un nosolās apsūdzēt šo rezgali lielam kungam.

Svešais kungs, tur nobraucis, tūliņ apsūdz piķieri. Lielskungs solās viņu pārmācīt. Viņš iedod piķierim suņu pātagu (kančuku) un iestellē to ķēķī, tad pasaka nāburgam, lai nu klausoties, kā piķieri āzējot. Svešais lielskungs gan dzird b]aujot, bet viņš arī grib redzēt, tāpēc paveŗ ķēķa duris, skatās un redz, kā piķieris ar pātagu miekšķē par krāsni un pats bļauj kā āzis. Tas nu gan zināja, ko tāds kūliens nozīmē.

No šās reizes viņš nekad vairs nebrauca pie sava nāburga pusdienas apēst.