2. A. 1600. O. Kanaviņš Gulbenē. LP, VI, 626 (120, 3).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens dums. Un toreiz bijis jāiet muižā kungam strādāt. Tēvs tad aizsūtījis viņus visus trīs uz muižu. Bet kungs teicis, ka šie vēl pajauni pie smaga darba - sūtījis ganos.

Un ap šo laiku putni perekļos jau bijuši izšķilti. Tad gudrie brāļi sarunājuši iet putnu dabūt un sacījuši dumajam, lai lopus sagriežot vienā kopā un paganot viens pats; ja lopi varbūt izšķiroties, lai sagriežot kopā. Labi. Dumais ganījis, ganījis un cieši vērojis, ka visi lopi vienā kopā; kuŗš nebijis vienā kopā, mazliet: nogriezies no citiem, tam tūliņ sagriezis kājas ar kārklu rīkstēm, ka nekur vairs pakustēt; un tā īsā laikā visiem kājas bijušas sapītas.

Atnākuši gudrie un prasījuši, kapēc tā lopus mocījis. Šis atbildējs, ka šie paši jau šam esot pavēlējuši: kuŗš lops nošķiroties, to lai sagriežot.

Bet kad nu brāļi sākuši lopus atpīt, atraduši, ka visas aitas beigtas: nomocījušās. Neko darīt - ganījuši līdz vēlam vakaram un tad sprāgušās aitas nesin sanesuši kūtī. Gudrie nesuši katrs pa vienai aitai, dumais pa divām reizē. Sanesuši kūtī, saslējuši pie redelēm un atstājuši. Rītā kungs nevarējis izbrīnīties vien, kādēļ aitas vienā naktī itin visas beigtas. Bet pēdīgi neteicis ne jā, ne nē - sagudrojis: izvārīšot no aitām virumu, gan izsalkušie strādnieki apēdīšot. Labi, ēduši aitas gaļu, itin visi ēduši. Bet nu dumais ēzdams pamanījis: šam ne pirmais gaļas gabals labi vēl, gudrie jau divus apēduši; tādēļ aizkliedzies uz gudrajiem brāļiem: šie pie gaļas gan esot pirmie, bet kad aitas bijušas jānes, tad nekā no šiem nebijis.

Kungs, dabūjis dzirdēt, ka šie aitas nomaitājuši, tūdaļ licis visus trīs brāļus krietni nopērt. Tas nu gudrajiem nemaz nepaticis, tas pēriens, tūliņ domājuši: gan šie kungam par to atmaksāšot.

Un reiz kungs viens pats bija aizgājis uz mežu staigāt. Tad gudrie brāļi samācījuši dumo, lai pieejot kungam klāt un lai ar milnu sitot pa pašu pieri!

Dumajam tas nebijis nekas ko darīt, sitis arī kungam pa pieri un kungs bijis beigts. Kad nu bijis beigts, gudrie sacījuši: bet lai nu aprokot nosisto, citādi klāšoties plāni. Dumais apracis.

Bet nu otrā dienā muižā meklējuši visi cilvēki kunga tikpat kā ar uguni. Meklējuši, izmeklējušies - nevarējuši nekur atrast. Pēdīgi muižas cilvēki sarunājuši: iztaisīšot bēres, sasaukšot visus zemniekus bērēs, varbūt tad varēšot izmānīt kādam, kur kungs esot. Labi, sanākuši bērenieki, gudrie brāļi arī atnākuši; bet dumo pabāzuši zem kubula, jo viņš varot gandrīz izpļāpāt par kungu. Nu ēduši, dzēruši un vaicājuši viens otram: vai nezinot, kur kungs, kā ar kungu? Neviens nezinājis. Te - kur gadījies, kur ne - dumais paticis no kubula apakšas, ieskrējis bērēs un kliedzis uz brāļiem: šie uz bērēm gan zinot nākt un šo mājā nocietināt, bet kad kungs bijis jāsit, tad tikai šam vien bijis tas darbs! Gudrie brāļi, to padzirdējuši, ātri nozuduši kā miglā: skrējuši kungu izrakt un tai vietā āzi ierakt; bet muižas cilvēki dumo sākuši dirdīt (tirdīt). Dumais arī neko neslēpis un izstāstījis: tā un tā, tur un tur. Nu veduši dumo, lai rāda kapa vietu. Aiz gājuši, dumais paņēmis lāpstu, racis, racis - daracis līdz āža ragiem, papurinājis un prasījis: "Vai jūsu kungam ragi arī bija?" "Nebija ragi!"

"Nu, vai jūsējam četras kājas arī bija?" "Nebija!" šie atteikuši un gājuši atpakaļ.