3. A. 1600. Hiršmaņu Edžus Zaļeniekoa. Jkr. V, 32, 6. LP, VII, I, 839, l.

Tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Gudrie brāļi nemaz neieredzēja muļķīša un viņu izstūma arvienu no sava vidus, jo tas padarīja gudrajiem daudzreiz nepatikšanas. Reiz nodomāja gudrie brāļi tuvējā mežā izlikt cilpas, bet, lai tās neuzietu muļķis, tie viņu aizsūtīja sijāt cūkām pelus, kamēr paši, ielīduši kūtenē, nospriež cilpas izlikt Vilkulejas biezumos pie kaimiņu robežas. Bet muļķītis ir savā ziņā diezgan gudrs: tas nomana brāļu viltību, uzrāpjas uz kūts augšu un noklausās viņu sarunā. Saule vēl nebija norietējusi, kad brāļi, muļķīša nepamanīti devās uz mežu un izlika cilpas norunātā vietā. Otru rītu, gaismiņai austot, iet viņi uz mežu apskatīties, kas gan būs iekūlies cilpās, bet viņiem par lielu brīnumu, nāk muļķītis jau pretim, visā ģīmī smiedamies. "Kur tu biji?" prasa gudrie. "Mežā biju!" atbild muļķītis. "Vai mūsu cilpas arī redzēji?" "Redzēju gan." "Vai bija arī kas iekšā?" "Bija gan." "Kas tad bija?" "Zaķis bija." "Kur tad liki?" "Kur liku? Nu, kur tad lai liek? Paņēmu aiz gaŗajām ausim, pēru, pēru un palaidu vaļām." Gudrie sapiktoti devās uz mājām. Nākošu rītu tāda pati nelaime. Lai gan gudrie steidzās uz mežu mazu mazu gaismiņu cilpas aplūkot, tad tomēr muļķītis jau nāca pretim. Uz brāļu jautājumu, kur bijis, atbild atkal, ka bijis aplūkot cilpas. "Nu, vai bija arī kas iekšā?" prasīja brāļi. "Nu, saprotams, lapsele bija ieklīdusi, bet arī dabūja, ka dabūja savu mācību. Domāju: vairs nekad nelīdīs cilpās - mizoju nežēlodams, tā ka aizskrēja krusta nemetusi." Brāļi, ļoti sadusmojušies, deva nu gudro padomu katru nosist, kas cilpās ienācis, un gāja trešo rītu pat priekš gaiļiem uz mežu, bet muļķis jau nāca pusceļā pretī un uz brāļu jautājumu: "Kas tad nu bija cilpās?" atbildēja: "Kaimiņu vecais tēvs." "Ko tad nu muļķojies? Kur tad viņš palika?" "Kur palika? Kur tad lai nu citur paliek kā pie cilpām; lūdzās gan nabadziņš, lai atstājot dzīvu, bet jūs jau likāt katru nosit, kas iepinies cilpās, un tā tad tas nožāvājās vien uz pirmo cirtienu." Gudrie brāļi negribēja muļķītim ticēt un nogāja pie cilpām pārliecināties. Patiesi tie atrada kaimiņu veco tēvu nedzīvu gar zemi guļam. Vecītis bija iepinies cilpās un aiz vājuma nebija varējis no tām izpiņķerēties. Nu bija labs padoms dārgs. Kur lai noliek nosisto? Kad viņu te uzietu, tad varētu visiem trim vāji iziet. Vēl bija patumšs, brāļi pārvilka nepamanīti vecīti uz mājām un noglabāja viņu uz rijas augšu. Bet muļķis neturēja muti un izpļāpāja, ka esot nositis veco tēvu. To bija dzirdējuši kaimiņu &127;audis un atnāca šos kratīt. Muļķis, gudriem brāļiem par lielām izbailēm, pats veda pušeniekus uz riju, teikdams, ka viņi to paslēpuši rijā. Uz rijas augšu uzrāpies, viņš jautā: "Kāds tad bija jūsu vecais tēvs? Vai tam arī bārda bija?" "Bija gan," atbild kaimiņu &127;audis. "Vai viņam arī ragi bija?" "Ne!" "Nu, tad šis nav jūsu vecais tēvs, jo šim ir bārda un ragi." Šo sacīdams, tas nosviež uz klona āzi, ko gudrie brāli šodien bija nokavuši un patlaban taisījušies dīrāt, bet muļķis to te augšam uzvilcis. Pušenieki aiziet sapiktojušies par tādu muļķošanu. Nu nosistais vais nedrīkstēja tur palikties - muļķis varēja izpļāpāt, kur tas atrodas. Gudrie sarunājās to paslepšu mežā paglabāt. Tumsai metoties viņi aizgāja uz mežu ar lāpstām, lai izraktu bedri, un noteica muļķim tur aiznest nosisto. Muļķis ieliek kaimiņu vectēvu ratos un, uzšāvis zirģelim, aizlaiž rikšos pie brāļiem. Brāļi, sagatavojuši guļas vietu, gribēja guldināt sirmo vecīti vecās zemes pīšļos, bet neatrada viņa ratos un tādēļ pavēlēja muļķim steigšus atpakaļ braukt un uzmeklēt izkritušo vectēvu. Muļķis sadod atkal zirgam pa vieniem, pa otriem sāniem un aizlaiž, ka noput vien. Uz vienu pusi, uz otru pusi skatīdamies, viņš ierauga ceļmalā zirņos kaimiņu vectēvu nopietni zirņus lasot un ēdot. Muļķis saskaities par tādu vectēva kārtību, sagrābj ratu rungu, neklausās uz viņa lūgšanos un padar to uz vietas mēmu. Ratos viņu ielicis, muļķis nonāk pie brāļiem. Brāļi grib atrasto guldināt bedrē; te viņi ierauga ratos guļot ne vis kaimiņu vectēvu, bet kādu sievieti, kuŗu tie uzzīmē par kaimiņu vecmāti. Nu nāca muļķis starpā, stāstīdams no vectēva brīnišķā kāruma, ka tas bijis zirņos un ar labu nenācis līdzi. Veco māti no ratiem izlikuši, devās gudrie vectēvu meklēt, ko tie arī atrada ceļmalā un tad guldīja nelaimīgo pārīti kopā. Pēc kāda laika dabūja brāļi dzirdēt, ka kaimiņu vectēvs ganījis zirgus mežmalā netālu no Vilkulejas, kur tas pazudis, pēdas neatstājis. Vecā māte gājusi viņu meklēt un neesot arī vairs atgriezusies.