4. A. 1600. A. Zibens Rugāju pagastā.

Reiz dzīvojuši trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķis. Gudrie gājuši un strādājuši, kamēr muļķītis gulējis uz krāsns un ēdis. Kādreiz gudrie brāļi sākuši spriest, ko šis te par velti maizi tērējot. Šie pamācīšot kādu darbu, un kaut vai putniem spostas likt.

Labi. Izmācījuši arī. Aizgājis muļķītis otrā rītā apraudzīt, vai nebūs kautkas cilpās ieķēries. Kā tad ir ar' - rubenis. Mājās brāļi prasa: "Nu, kas tad nu bija?"

"Kaimiņu gailis," muļķītis atbild, "iepēru, iepēru, i' palaidu." Nu brāļi muļķīti labi sarājuši, un teikuši, Iai vairs vaļā ne laižot. Muļķītis aiziet otrā rītā. Redz: lapsa iepinusies. Bet vai nu muļķītis ko zin? Iepēris, iepēris, i' palaidis, teikdams, lai uz priekšu gan vairs nenākot. Mājās brāļi prasa: "Nu, vai bija ar' kas ieķēries?"

"Bija gan, kaimiņu kuce. Iepēru labi dūšīgi un palaidu. Otrreiz vairs nenāks."

Brāļi tagad šo sarājuši pa īstam un pieteikuši, lai sitot tik visu zemē, kas gadoties iekšā, vaļā nekādā ziņā lai nelaižot. Muļķītis aiziet trešā rītā apskatīt cilpas. To rītu mācītājs bijis izgājis medībās un nejauši ieķēries cilpā. Muļķītis, brāļu piemācīts, neklausījies nemaz mācītāja lūgšanā, bet ņēmis to un nositis. Ar mokām atnesis mājā un stāstījis brāļiem, ka kaimiņu āzis bijis ielīdis spostā un viņš nositis to un pārnesis mājā. Nu tikai brāļi ierauga, ka nosists mācītājs. Ņēmuši trijatā un aprakuši. Drīz iesākās mācītāja meklēšana, bet tā kā to nekur nevar atrast, tad tam sarīko bēres, uz kuŗām ielūdz arī gudros brāļus. Muļķītis nevar ar to apmierināties. Viņš arī ierodas dzīrēs un apvainots stāsta: "Es pats nositu, bet mani nelūdz bērēs."

Gudrie brāļi, to padzirduši, aizsteidzas uz māju un mācītāja vietā ierok āzi. Muļķītis ar bēriniekiem nāk raudzīt mācītāju. Atrok norādīto vietu, bet atrod āzi. Muļķītim prasa: "Vai tas bija?"

"Jā, tas pats jau bija, ar garu baltu bārdu."