5. A. 1600. K. Šulcs Zasulaukā. LP, VI, 893 (133, 5).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvam nebija vairāk nekādas mantas, kā tikai viena vienīga gosniņa.

Te tēvs dikti saslimst un gribētu labprāt priekš nāves bērniem mantu izdalīt; bet kā nu tādu lopa gabalu dalīt un šķirt? Par laimi tam labs padoms iešaujas prātā. Liek dēliem kūtis uzcirst, jaunas kūtis, katram priekš sevis. Un govi tad palaidīšot ganos: kuŗa kūtī govs, no ganiem nākdama, pati ieiešot, tam tā piederēšot.

Gudrie brāļi nu cirta greznas, lepnas kūtis; bet muļķītim viens, divi - kūts gatava. Sacēla slaidus pāri vecu ecešu, pārsedza ar skujām, zaļumiem - laba.

Nāk govs no ganiem maurodama, gudrie atvēruši savas kūts durvis līdz galam, gaida izplētušies; bet govs tāda goda neprot. Kā nāk, bradāc! muļķa kūtī - zaļumi govs lopam patīk labāki.

Neko darīt - gudrie bešā, govs muļķim. Un šis nu vedis govi tirgū pārdot. Ved, ved - nāk liels, biezs mežs un mežā sazvēlušās divi priedes, tās kustas un čīkst. Muļķis domā, ka čīkstētājs ir žīds. Tas mājās dzirdējis, ka žīdi čīkst (činkst) un kaulējas. Viņš apstājas un saka: "Vai nu čīksti jeb nečīksti, bez desmit rubuļu govi neatdošu!"

Bet priedes čīkst kā čīkst. Nu muļķis it noskaities, ņem un grūž priedi ar nelabu, ko vien spēdams. Priede krīt un izgāžas ar visām saknēm. Bet tavu laimi, kur tu gadies! Apakš priedes parakts liels pods zelta naudas. Govi tūdaļ piesien pie priedes, atdod žīdam un nu ņemsies naudu skaitīt, redzēs, cik žīds par govi būs devis. Bet naudas bez gala daudz, nemaz saskaitīt. Beidzot ņems naudas podu un stieps neskaitījis mājā.

Gudrie brāļi nevar ne izbrīnēties, kur muļķis tik aplam daudz naudas ņēmis. Šie arī grib kādu daļu dabūt. Jā, muļķis mierā. Bet kā nu naudu izmērīt?

Ies pie baznīcas kunga. Tur dabūšam (dabūšot) garnicu. Labi. Baznīcas kungs gan garnicas neliedz, bet ziņkārīgs taču ir, ko tādi ubagi varētu mērīt: vai vēl būs apzagušies, ko ne? Un, kā jau gudrs, iešmērē garnicai stūŗos ar piķi. Jā, ne cik ilgi, nauda izmērīta, garnicu atnes atpakaļ. Kā atnes, baznīcas kungs žigli pie garnicas, skatīsies, ko tie laba mērījuši. Un, ko domāt - trakas lietas! Stūŗos nauda laistās. Baznīcas kungam naudas ļoti iekārojas. Pienāk novakares. Gudrie atstāj muļķi rijā naudu sargāt, piekodinādami: līdz ko nāk kāds svešs, lai mēž pa galvu. Labi, muļķis paņem labu rungu un sargā. Naktī baznīcas kungs nāks rijā pēc naudas. Kā šis kāpj pa slieksni pāri, muļķis gāž ar rungu pa pakausi, ka nobliukšķ vien. Baznīcas kungs atveļas un beigts. Muļķis sargā vien mierīgi tālāku,. kas tam bēdas?

No rīta atnāk gudrie brāļi uz riju - nu tās vaimanas! Bet, baznīcas kungs beigts tikpat. Neko darīt - ņem nu visi un nes baznīcas kungu pie pelūdes glabāt, ierok padziļu zemē un tā pamet. Tā nu paliek. Muižā nāk jauns baznīcas kungs, tas sataisa lielas godības. Abi gudrie brāļi arī ies uz dzīrām; muļķi tie pamet mājās: durvis jāsargājot! Bet muļķis par to brīnum noskaities, viņš padara žigli kopu (apkopjas), tad ies uz muižu lūkoties, ko citi dara. Durvis tas paņem pa pleciem un nes līdza: nedrīkst mājās atstāt - jāsargā. Tā nonāk muižā, visi sēž gar galdiem, ēd, dzeŗ un līksmojas. Muļķis par to itin pikts, nosviež durvis, un saka: lai nu durvis citi sargā! Ko viņam vienam sargāt! Un brāļus ieraudzījis tur dzīrojam, tas sāks tikai bārties: "Tā! ēst un dzert, tur esat abi žigli, bet mācītāju sist, tad neviena nav! Man vienam pašam jāsit!"

To nu visi padzird, ņem muļķi, apcietina: lai šis sakot, kas baznīcas kungu nositis!

Gudrie brāļi mana, ka nu vairs labi nava, skrien tūdaļ mājā, mudīgi, mudīgi izrok mācītāju, apglabā citā vietā, tad nokauj kazu un ierok to, kur baznīcas kungs bijis.

Jā, nav ilgi, te visi nāk no muižas. Muļķis nu rādīs, kur baznīcas kungu apglabājuši. Noiet pie pelūdes, muļķim pašam jārok. Šis rok, rok -- izrok kazas bārdu un prasa citiem: "Vai mācītājam bārda bija?"

"Jā," atsaka, ka bijusi.

Rok tālāku, uzrok ragus: "Vai baznīcas kungam ragi bija?" Nu visi smejas un brīnās, ko šis gudrus cilvēkus tur jautrina. Parok vēl, izmet kazu no bedres: "Te nu ir jūsu baznīcas kungs!"

Visi nodomā: "Kā jau muļķis!" un aiziet atpakaļ smiedamies.

Brāļi &127;dzīvo atkal it mīļi un labi, naudas tiem nu tiku tikām. Te - piepēši tiem sasirgst vecā māte. Tā slimo, slimo un nomirst. Muļķim nu gudrie uzspiež māti glabāt.

[Tālāk seko stāsts par vairāk reiz nosisto mironi.]