6. A. 1600. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, IV, 82 (17, 2).

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Dēli visi trīs taisījuši cilpas un ķēruši zvērus; muļķīti arvienu sūtījuši raudzīt. Reiz brāļi prasījuši muļķītim: "Ko tu noķēri?"

"Lapsu!" muļķītis atbildējis.

‘"Kur tu liki?"

"Nopēru, nopēru un palaidu!"

"Ja tu vēl ko noķer, ņem nosit," brāļi pamācījuši. Otrā rītā muļķītis gājis cilpas raudzīt un atradis viņās kaimiņa veco tēvu. Muļķītis ņēmis nosist veco tēvu.

"Ko tu noķēri?" brāļi prasījuši.

"Kaimiņa veco tēvu!"

"Tu taču nenositi?"

"Nositu gan - paši teicāt!"

Nu brāļi pārnesuši veco tēvu rijā un uzcēluši uz rijas jumta āzi, lai ļaudis domātu, ka tas tas vecais tēvs bijis, ko muļķītis izteicis par nosistu. Vēlāk, tad sūtījuši muļķīti veco tēvu no rijas nosviest, bet muļķītis prasījis: "Vai tad vecam tēvam bija bārda?"

"Kā tad!" brāļi atteikuši.

"Bet vai vecam tēvam bija ragi?"

"Ej, nu ej, kuŗam cilvēkam tad ragi?" brāļi mulsinājuši muļķīti. Vēlāk devuši muļķītim vest (āzi) vectēvu glabāt. Bet ceļā muļķītis pazaudējis veco tēvu. Brāļi dzinuši meklēt. Muļķītis gājis un ieraudzījis vecmāti zirņos. Viņš noturējis to par vectēvu un ņēmis nositis, sacīdams: "Tu man no ratiem skriesi un zirņos iesi!"

Nu brāļi sarunājušies un gribējuši no rīta aizbēgt; bet muļķītis noklausījies, aizgājis uz ceļa priekšā un nelaidis brāļus. Tā tad šiem bijis jānāk atpakaļ. Nu ātri paglabājuši nosisto vectēvu ar visu vecmāti, teikdami ļaudim, ka vecie slimībā nomiruši.