8. A. 1600. Mārtiņš Starķis Lielvārdē (Ausekļa atl. raksti L. P. V., 309 (138, 1).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz muļķītis saka: "Tēt, vai mani tā nemīlat, kā tos divus? Kādēļ man nemaz naudas nedodat?"

"Ko, dēls, tev naudu došu? Še labāk kūtī treknais vērsis." Muļķītis apsēja savam vērsim saiti, aizveda mežā un piesēja pie izpuvušas egles, sacīdams: "Še, egle, ziedoju vērsi; bet pa Mārtiņiem ziedosi man: atnākšu naudai pakaļ."

Labi. Atnāca Mārtiņi; muļķītis uzstāj eglei naudu, egle neatbild. Kā neatbild - muļķītis pagrābj labu svirti un gāž veco egli no saknem. Lielām mokām apgāza gan un - ko domāt -sakņu čakārnī izveļas liels pods ar zelta gabaliem, ka ne panest. Bija jāaicina gudrie brāļi talkā. Bet kamēr gudrie, soļus vilkdami, Atkūņojas, muļķītis sastapis pie naudas poda veci un nositis.

Gudrie brāli rājas: "Kam kavi veci? Atnāks veča bērni meklēdami, ko tad atteiksi? Tomēr vēl lieta izlabojama. Nokausim āzi, vecim par godu un atteiksim veča bērniem: āzis&127; nokauts, ko gribat?"

Un gudrie nokāva āzi vecim par godu; bet āža gailvu uzmeta rijas jumta galā. No rīta atnāk veča bērni taujādami. Muļķītis prasa: "Vai jūsu tēvam bija ragi?"

"Ne, ragu nebija!"

"Nu, tad skatāties rijas jumta galā, vai tas ir jūsu. tēvs?" Veča bērni paskatās: "Nē, nav vis!" un aizgāja.