10. A. 1600. Leons Vaiders no Daugavpils Līksnas pag. Rupjā kr.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, vīns glups. Gudrī bruoli darēja vysus dorbus, bet glupais gulēja uz cepļa un nik&127;uo nadarēja. Bruolim tys napatyka. Vīnu raiz gudrī bruoļi soka glupajam: "lztaisētim tu koč spūstys, mož kaidu putnu nūgyutim."

Glupais bruoļs tyuleņ nu cepļa zemē, yuzys pacaldams aizīt da klāvam, nūgrīž zyrgam asti da kaulam, iztaisa spūstys, aiznas meža molā, nūlīk un pots atpakaļ uz cepļa un guļ vēļ. Gudrī bruoļi aizīt un atrūn zyrgu bez astys, tagad jau ī poši na rodi (priecīgi), pasacējuši, bet kū lai izdora?

Par kaidu laiku bruoļi syuta glupū, lai īt pasavārtu, mož jau kas spūstuos īleida. Glupais aizīt un atrūn spūstuos kuropatkis (irbes). Jis juos atmatynoj, atsyt un palaiž. Atīt da sātai, bruoļi vaicoj: "Nu, kū redzēji?"

"A, vot, popa vystys saleidušas, vysus mīžus apēde, es juos atsytu un palaižu."

"Glupais tu, tuos jau beja kuropatkis."

Gln&127;pais bruoļs izleida uz cepļa un guļ vēļ. Par kaidu laiku bruoļi syuta vēļ glupū, lai īt spūstu pasavārtu. Glupais aizīt un atrūn spūstuos lopsu, atsyt, atsyt jū un palaiž. Atīt da sātai; bruoļi vaicoj: "Nū, kū atrodi spūstuos?"

"Popa suņs vysas spūstys ,saraustej, atsytu, atsytu un palaižu."

Bruoļi suoka uz jū buortīs, par kū jis naatness da sātai, mož tī na suņs beja. Ūtrreiz ka atrass kū, tod lai nas da sātai.

Par kaidu laiku bruoļi syuta vēļ glupū, lai īt spūstu pasavārtu!. Glupais aizīt un atrūn natuoļi nu spūstom popu, kurs lasēja sēņs. Jis tyuleņ pi popa kluot: "A," soka, "tu laissi munuos spūstuos sovu suni, vysys spūstys saraustēja."

Pajēms mītu, popu nūsyta, lyka uz placim, atnesa da sātai un ībuoze buļvu dūbē. Bruoļi radz, ka byus slykti. Jī nakti, kad glupais gulēja, nūkova uozi, izvilka popu nu dūbes un juo vītā īlyka uozi, a popu nūglobova.

Par kaidu laiku popa maita, maklādama sova tāva, atguoja uz jū sātu. Prosa nu bruoļim, vai naredzējuši juos tāva. Bruoļi soka, ka nav redzējuši. Glupais bruoļs, sādādams uz cepļa, soka: "Kaids tovs tāvs beja?"

Maita pastuostēja: "Taids, kai vysi cylvāki, ar divi rūkys, ar divi kuojys, tykai ar buorzdu."

Glupais soka: "Es taidu nūsytu pī sovom spūstom, atnešu un īlyku buļvu dūbē."

Maita suoka glupuo bruoļa prasēt, lai paruoda juos tāvu. Glupais tyuleņ paklausēja. Īkuopis dūbē un labi apraudzējs, roka: "Buorzda to ir, tikai četrys kuojys un divi rogi."

Maita soka, lai valks tyk uorā. Glupais izvalk uozi nu dūbes. Popa maita nūsaspļaun un aizīt pa ceļu.

Par kaidu laiku popa rodi sataisēja bēres, ī bruoļus tī īlyudza. Gudrī bruoļi glupū pīrunuoja, lai palīk sātā, jī atnesšūt nu bēru brandīna i vysa kuo. Gudrī broļi aizguoja. Glupais gaidēja, gaidēja, cykam bruoļi atīs nu bēru, nasagaidēja i aizguoja pots pasavārtu. Aizīt, daīt pī lūga i radz, bruoļi ar cytim gostim sēd pi golda, ād, dzer. "A," soka, "pi ēdīņa, dzērīņa vysi, a ka pops juosyt, nav nivīna!"

Gudri bruoļi sasabeida, tryukuos nu golda i skrēja da sātai, a glupais pakaļ.

Gudrī bruoļi nu tuo laika vairs nasyutēja glupuo bruoļa da dorbam.