12. A. 1600. L. Uļjana no Agatas Vīveres Silajāņu pag. Latvju kult. kr.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi beja gudri, bet trešais muļķīts. Gudrī divi bruoļi struoduoja, bet nagudrais staiguoja medībuos saudīt vysaidus putnus un zvērus un pataisīja mežā slozdu dēļ putnim. Nūguoja muļķīts vīnā reitā agri uz sovu slozdu un atroda slozdā īleidušu zači. Pasyta, pasyta muļķīts zači un palaidja. Atguojis uz sātu, nikuo napasacīja bruoļim. Atīt ūtrais reits. Muļķīts arī nūguoja uz mežu, uz sovu slozdu un atroda lopsu. Kū jam darīt? Pasyta, pasyta un palaidja vaļā, un taipat atguoja uz sātu, nikuo naatnesis, bet bruoļim arī nikuo nasoka. Atguoja trešais reits un muļķīts vēļ ogruok nūguoja uz mežu, uz sovu slozdu un atroda tur vydā luoci. Tai pat pasyta, pasyta un palaidja mežā un atguoja uz sātu bez nikuo.

Tad gudrī bruoļi suoka muļķīšam runuot: "Par kū tu, bruolīt, nanūsaum un nikuo naatnes&127; uz sātu?"

Trūreiz muļķīts soka: "Es atrodu vysūs treijūs reitūs slozdā pa lelam zvēram, bet pasytu, pasytu un palaižu mežā atpakaļ." Gudrī bruoļi soka: "Vai, kaids tu, bruolīt. muļķīts! Kam tu nanes uz sātu, tev jau byutu sašyvuši kažuceņu nu zvēru uodas!"

"Nu, labi," soka muļķīts, "es tagad kū mežā atrasšu, tū nū šaušu un nesšu uz sātu!"

Vīnu reizi nūīt muļķīts uz mežu un naatrūn nikuo sovā slozdā. Kū jam darīt? Par mežu guoja lelceļš. Izguoja muļķīts uz ceļa un veras, ka īt pa ceļu pops. Bruoļi lyka: kū atrassi mežā, tū nūšaun zemē un nest uz sātu! Tyuleņ muļķīts līk popam Iūdi kryutīs, pops guļ uz zemes, tad muļķīts pajem popu aiz motu un valk uz sātu. Atvalk uz s&127;ātu un īrauga gudrī bruoļi. Nūsabeist nyu bruoļ - byus švaki! Tod suoc muļķīti lomuot, bet muļķīts soka: "Kuodēļ, bruoļi, mani lomuojat? Man tak paši pasacējat: kū atrassi mežā, tu šaun zemē un nes uz sātu. Es nūguoju uz sovu slozdu un nikuo naatrodu. Tad es nūstuoju uz ceļa un verūs: pa ceļu atit pops. Dūmuoju: es tevi nūsaušu, byus man lobs luocs. Vēļ bruolīši, itys na vyss, man ira vēļ mežā vylks nūšauts!"

Gudrī bruoļi padūmuoja: kū ar muļķīti padarīsi! Vajadzīgs nūglobuot tū popu. Pajem gudrī bruoļi ūtrā, tai saucamā, jaunā ustobā izplēš greidu, izrūk dziļu dūbi un tur īlaiž popu. Tod aizrauš ar zemi taipat, greidu salaiž un navar nikuo pazeit. Tad soka gudrī bruoļi muļķīšam. "Tu nasok nikam nikuo par popu, ka kas vaicuos, bet lobuok ej uz mežu un atnes tū vylku, kuru tu nūšuovi!"

Tyuleņ muļķīts nūīt, atnas vylku, gudrī bruoli pajem nū plēš vylkam uodu, bet pašu vylku aprūk natuoļ nu sātas kolnā.

Pēc naz cik laika ļauds gaida, gaida popa, navar sagaidīt un snoc meklēt pa vysom pusem, bet nikur navar atrast. Suoc taisīt bēres, atīt pīlyugt gudrūs bruoļu uz bērem, bet muļķīša naīlyudza. Kū darīt muļķīšam? Dūmoj jis : "Es tak nūšovu un atnežu uz sātu un zynu, kur pops gul, bet gudrī bruoļi aizguoja uz bērem, īšu arī es uz bērem."

Tūreiz soka muļķīts: "Es zynu, kur jyusu pops ir!"

Bet nikas ituo nasaklausa. Muļķīts kai suoka sovu runu, tai runuoja bez gola, bet gudrī bruoļi klausuos, kas te byus ar tū muļķīti. Vīnu reizi guoja paša saiminīca cauri un dzierd, ka vīns cylvāks runoj: "Es zynu, kur ir pops!"

Saiminīca pīguoja kluot un vaicoj: "Vai tu patīši zyni?"

"Jā!" soka muļķīts, "kai es nazynuošu, ka viņš guļ myusu jaunā ustobā zam greidas aprokts?"

Tyuleņ muļķīti sādynoj aiz golda ar cytim vīsim, ka tikai paruodītu, kur guļ pops. Gudrī bruoļi dreižuok nūskrīn uz sātu un cikom muļķīts ād un dzer, gudrī bruoļi izrūk popu nu tuos dūbis un nūnas uz vylka dūbi, bet vylku atnas uz itū dūbi, kur gulēja pops, aprūk, aptaisa dūbes, ka navar nikuo pazeit. Tūreiz ceļas vysi vīsi nu golda, pajēmja muļķīti un brauks pēc popa. Atbrauc uz tū ustobu, kur beja pops aprokts. Muļķīts soka: "Atplēsit itūs dēļus un atrūcit, te guļ pops!"

Tyuleņ dēļus atplēsja zemi atroka un verās, ka ti guļ vylks, bet na pops. Tūreiz vysi suoka smītīs muļķīšam un uz gola pasar cīja: "Muļķis tu beji, par muļķi tu nūmersi!"

Tai nikuo naizzynuoja par sovu popu, nūdzer bēres, bet popa nabeja.