13. A. 1600. 1537. 1535. Brīvzemnieka kr. Rūjienā. L. P. VI, 889 (133, 1).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais dums. Gudrie gāja pie darba, dumais tāpat rušinājās kuldā pa pelniem. Tēvs sūtīja dumo uz mežu, lai liek cilpas un lai ķeŗ kādu putnu. Labi. Kad gāja lūkāt, atrada rubeni cilpās. Dumais domāja, ka mācītāja vista, papēra un laida, lai iet, kur tīk. Mājā stāstīja tēvam, ka mācītāja vista bijusi cilpās, esot sapēris un palaidis. Tēvs gan saprata, kas bijis, bet neko neatbildēja. Kad gāja atkal lūkāt, cilpā bija lapsa. Dumais noturēja lapsu par mācītāja sarkano sunīti, sapēra krietni ar vicu, ka cilpu savilcis, un laida, lai iet, kur kājas nes. Mājā izstāstīja atkal par sunīti, ko krietni mizojis un palaidis dienas gaismā. Nu tēvs dumo pamācīja, lai vaļā nelaiž neko. Ko cilpā atrod, lai sit nost un velk mājā.

Trešo reiz dumais atrada cilpā vecīti (vecenīti), kas, sēnes meklējot, bija iecēlusi kāju cilpā un netika prom. Dumais vecīti nosita un vilka uz māju. Kad tēvs ieraudzīja nosisto vecīti, tad izbijies lika, lai drīz vien velk uz mežu un rok sūnās. Bet dumais tā vis nedarīja. Viņš labāk iztaisīja vāģīšus, aizbrauca ar vecīti uz Rīgu, ienesa pie viena kurpnieka, nosēdināja krēslā un sacīja:' "Kurpniek, nomērī manai mātei zābakus!"

Kurpnieks, domādams, ka māte dzīva, lika, lai ceļ kāju augšā. Šī necēla. Kā necēla - kurpnieks, ātrs vīrelis, velk pa ausi, ka uz deguna zemē. Bet dumais kliedza: "Nu man nosita māti nosita, nosita! Nu es sūdzēšu pie tiesas!"

Kurpnieks deva sieku naudas, lai nesūdz par katru nieku. Labi, sabēra naudu vāģīšos, uzsēdināja vecīti virsū, iekrāva tai klēpī olas un nu braukāja pa Rīgu olas pārdodams, naudu pelnīdamies. Drīzi arī viens kungs pienāca, prasīdams: "Bāba! Ko maksā ola?"

Bet šī nekā neatbild -- dod pa ausi. Dumais atkal solījās sūdzēt, ka māti nositis. Kungs iedeva sieku! naudas, lai nesūdz. Labi, iebēra naudu vāģos un brauca uz māju; bet bābu (vecenīti) ceļā iesvieda grāvī.

Pārbrauca un stāstīja, cik Rīgā dārgi miroņi. Par vienu nosistu vecīti dabon divi sieki naudas. Tad gudrie tūliņ nosita savas sievas un brauca Rīgā pārdot. Nobrauca un braukāja pa ielu un sauca uzsaukdami: "Kupī miroņus, kupī miroņus!"

Policija saņēma abus un iemeta uz divi gadi cietumā.

Pēc nu aizgāja mājā un atspītēdami aizkrāva dumajam durvis ar sūdiem, lai netiek ārā. Dumais par to nedusmojās nemaz, bet iztaisīja muciņu, pielika to pilnu ar tiem pašiem sūdiem un devās ceļā uz Rīgu. Vakarā iegāja krogā un prasīja naktsmāju. Dabūja. Bet muciņu atdeva krodzniekam, lai paglabajot, teikdams, ka tur nauda iekšā. Naktī dumais uzcēlās, izkratīja muciņu tukšu, vēl izmazgāja un rītā atprasīja krodzeniekam muciņu. Tas atdeva gan, bet atrada tukšu. Nu dumais neatlaida krodzenieku, pirms muciņa bija pilna naudas. Krodzenieks arī piebēra un šis tad brauca mājā un stāstīja brāļiem: "Ai, brāļi, brāļi, kaut jūs zinātu, cik Rīgā dārgi &127;sūdi! Pret mucu sūdu dabon mucu naudas!"

Tad abi gudrie brāļi atkal brauca uz Rīgu un pārdāvāja sūdus. Bet viņus izsmēja vien un pārdzina ar negodu atpakaļ.

Piezīme. Tādu pašu pasaku uzrakstījis Zin. kom. krājumam R. Porietis Sērpilī. L. P.