15. A. 1600. l535. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 52 gadi vecā J. Gaiļa Aumeisteros.

Tēvam bīš trīs dēli. Abi vecākie dēli bīši prātīgi cilvēki, bet pats jaunākais bīš tāds vēja lauzts, paviegls visās savās darīšanās, un tāpē šo iesaukuši par Muļķi. Gudrie brāļi likuši zvēru cilpas un tā medīši zvērus un putnus, bet Muļķis nedarīš nekā un tik pa māju slaistījies.

Reiz gudrajim gadīšās citas darīšanas un šie sacīš Muļķam, lei šis aizejot apsikatīt cilpas, un jā kāds zvērs esot ieķēries, lei ņemot cie un nesot uz māju. Muļķis aizgāš. Cilpās bīsi ieķērusies lapsa: un Muļķis nu palaidis lapsu vaļā un gāš uz māju. Gudrie prasīši, vai cilpās nekā nebīš. Muļķis nu stāstīš, ka cilpās bīš gan ieķēries nāburgu sunīts un šis to palaidis vaļā. Ta gudrie prasīši, kāds ta tas sunīts izskatījies. Nu Muļķis stāstīš, ka tāds un tāds: krūzainu kaklu, kuplu asti un baltus zobus vie ļerināš. Nu gudrie sapratuši, ka nav vis nāburga suns bīš, bet lapsa, un nosmēši Muļķi, ka šis palaidis lapsu vaļā.

Otrā dienā akal gudrajim gadīšās citas darīšanas un šie aizstēllēši akal Muļķi uz mevu, Iei apskatot, vai kāds zvērs neesot cilpās ieķēries, jā kāds esot, lei nesot uz māju. Muļķis aizgāš un apskatīš cilpas. Toreiz bīš cilpās ieķēries medņa gailis. Nu Muļķis taisīš medni vaļā un tā vie buldurēš: "Ak tu, nabaga gailīt', kā tu esi cilpās sapinies!"

Ka Muļķis attaisīš medni vaļā, ta tūlī akal palaidis vaļā un pats nopriecājies, ka mednis aizskrien, ka spārni vie noplurkšās. Nu Muļķis gāš uz māju. Gudrie akal prasīši, vai nekā cilpas nebīš. Kā nu ne? Bīš gan! Nu Muļķis stāsbīš, ka šoreiz bīš ieķēries nāburgu gailis un šis gaili palaidis vaļā. Kāds ta tas gailis bīš? Nu, tāds mellc un varēn lielc esot bīš un aizskrēš pa gaisu, ka noplurkšējies vie! Nu gudrie akal smēši Muļķi, ka šis palaidis medni vaļā.

Trešā rītā akal gudrajim gadīšās citas darīšanas un šiem pašim nebīš vaļas iet uz mežu. Nu šie akal sacīši Muļķam, lei šis aizejot un apskatot cilpas un jā kāds esot cilpās, lei to sitot uz vietas no. Muļķis aizgāš. Nu cilpās nebīš neviena zvēra, bet pa pašām cilpām veca vecenīte lasīsi ogas. Nu Muļķis pielavījies klusīnām vecenītei klā un kā devis ar rungu šai pa galvu, tā uz vietas nositis.

Nu Muļķis gāš uz māju pēc zirga, jo nevarēš vienc pats vecenīti uz māju atnest. Nu gudrie prasīši, kas ta tik lielc esot cilpās ieķēries, ka ar zirgu jāvedot. Muļķis sacīš, ka viena vecenīte; šis esot šo nositis, kā jau šie viņam esot vēlēši, un tagad šis vedīšot vecenīti mājā. Uja, nu gudrie pārbīšies, ka Muļķis nositis vecenīti, un sacīši Muļķam, lei vecenīti mājā vie nevedot, bet lei aizvedot uz kādu mežu un aprokot.

Nu Muļķis ar paņēmis zirgu, iecēlis vecenīti vezumā un braucis. Šis nu braucis pa ceļu un jau pa labu gabalu redzēš, ka pretī brauc lieckungs ar lepnu četverku. Nu Muļķis veikli vie no vezuma laukā, ietupināš vecenīti sēdus, ielicis grožas šai rokā un uzšāvis zirgam ar pātagu, lei nu skrien vie lielkungam taisni pretī. Tā nu Muļķis iebēdzis krūmos un skatījies, kas notiks. Lielkunga kučērs ar pamanīš, ka pretī brauc vecenīte un nemaz netaisās ceļu griezt. Viņš jau pa gabalu kliedzis: "Griez ceļu! Griez ceļu!"

Bet vecenīte, kā negrieza, tā negrieza un laiž tik taisni pretī. Nu lieckungs ar vais nevarēš nociesties par tādu bezkaunību, ka mužiks lielkungam negriež ceļa, lecis no karītes ārā, daskrēš pie vecenītes un, ne vārda nesacīš, gāzis šai ar suņa pātagu pa galvu. No sitiena vecenīte kučkāniski izkritusi no vāģim un uz galvas grāvī iekšā. Nu Muļķis pļāvies no krūmim laukā un daskrēš pie lielkunga nu pillā kaklā bļāvis: "Kam tu manu māti nositi! Kam tu manu māti nositi!"

Nu lieckungs ar pārbijies. Šis nu aptaustīš vecenīti. Kā ta, beigta gan, nekustina vais ne nadzīna un visa &127;egana. Nu lieckungs solīš Muļķam labi samaksāt, par mutes turēšanu. Nu pēc salīkuši ar par pūrnu zelta naudas un lieckungs vēlēš Muļķam, lei šis braucot šim līdza uz muižu pēc naudas.

Muļķis aizbraucis lielkungam līdza un lieckungs šim samaksāš vesalu pūru zelta naudas. Nu Muļķis apracis vecenīti purā un ta ar naudas maisu braucis uz māju. Kā nu šis atbraucis !mājā, tā tūlī gāš pie gudrajim un prasīš šiem pūru. Gudrie prasīš, ko šis ar pūru darīšot? Muļķis sacīš, ka šim esot nauda jamērī. Nu gudrie akal prasīši, kur šis tik dau naudas ņēmis, ka ar pūru jāmērot. Muļķis stāstīš gudrajim, ka pašreiz Rīgā esot varēn dārgi miroņi, šim par nosisto vecenīti samaksāši vesalu pūru zelta naudas. Nu, lei ta rādot, vai šim tā nauda ar esot. Nu Muļķis stiepis savu naudas maisu iekšā, bēris pūrā un akurāt pūrs pillc ar bīš. Nu gudrie noticēši. Šie nu abi aprunāšies un nosprieduši, ka šiem ar jātiekot pie naudas. Nu abi gudrie nosituši savas sievas, vezumā iekšā un uz Rīgu prom pārdot. Bet šos Rīgā saņēmuši cie un ielikuši cietumā.

Muļķis dzīvāš laimīgi, jo nu šim naudas bīš papillam un varbūt vēl tagad dzīvājot tāpat, jā vie jau no liela vecuma neesot miris.