16. A. 1600. 530. Skolnieks Fr. Ozoliņš, Krāslavā.

Reiz dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķītis. Visi trīs brāli pārtika no zvēriem un putniem, ko samedīja mežā. Tur viņi bija uztaisījuši cilpas, ar kuŗām ķēra zvērus un putnus. Katru rītu brāļi nāca un apskatīja savas cilpas.

Pirmo rītu aizgāja muļķītis un atroda cilpās meža pīli. Viņš paņem to, nopeŗ un palaiž vaļā. Pārnākdams mājā, stāsta saviem brāļiem: "Es atradu cilpās kunga pīli, nopēru to un palaidu; atkal vaļā."

Brāļi, to dzirdēdami, sabāra muļķīti. Aiziet viņš atkal otru rītu un skatās : cilpā ir lapsa. Muļķīts noper to un palaiž vaļā. Atnākdams mājā, stāsta brāļiem: "Es šodien atradu cilpās kunga suni, nopēru to un palaidu vaļā."

Brāļi, to dzirdēdami, sabāra muļķīti un pateica, lai rītu nesot uz māju, 'kas būšot slazdos.

Trešā rītā muļķītis aiziet un redz pašu kungu cilpās, kas, staigādams pa medībām, tur bija iekritis. Muļķītis atcerējies, ka vakar brāļi viņam bija teikuši, ko atradīšot, lai nesot mājā. Viņš nosit kungu, liek uz pleciem un stiepj mājā. Pārnesdams mājā, rāda brāļiem, kas šodien par medījumu. Brāļi to redzēdami, ļoti pārbījās un apraka kungu zemē, bet muļķīti padzina no mājām.

Muļķītis aiziet pasaulē laimi meklēt. Viņš iedams satiek pašu ķēniņu, bet nesveicina viņu. Ķēniņš to redzēdams, ļoti sadusmojās un pavēlēja sulaiņiem ielikt muļķīti cietumā. Sulaiņi arī visu izdarīja, kā ķēniņš bija vēlējis.

Pēc neilga laika ķēniņš pasludina: "Kas varēs uzjāt stikla kalnā, tas dabūs manu meitu par sievu."

"Muļķītis, to dzirdēdams, sāka lūgties ķēniņu, lai viņu izlaistu no cietuma. Ķēniņš nu arī lika izlaist muļķīti no cietuma. Muļķīts aizgāja projām un sadomāja nozagt vienu zirgu, lai varētu uzjāt tai stikla kalnā. Dienu un nakti iedams, viņš redz : vienā mežā stāv pie koka ķēdēm pieslēgts velns. Tas sāk muļķīti lūgt: "Kas mani var atsvabināt no šām važām, tam es došu, ko tik viņš gribēs."

Labi! Muļķīts, pūlēdamies ar visiem spēkiem, atlaida velnu no ķēdēm. Tad muļķītis prasa velnam, lai viņam dod tādu zirgu, ar ko var uzjāt stikla kalnā pie ķēniņa meitas.

Velns nu arī iedeva muļķītim tādu svilpi, ar kuŗu, pusnaktī svilpojot, uzreiz zirgs būšot klāt. Muļķītis tā arī darīja un uzreiz zirgs bija klāt. Muļķītis sēdās zirgam mugurā un priecīgi aizjāja projām. Viņš aizjāj pie stikla kalna un redz, ka tur ir sajājuši daudz jauni cilvēki, cits uz cūkas, cits uz kazas. Viņš redz arī savus brāļus, kas bija atjājuši viens uz cūkas, otrs uz aitas. Visi mēģina, kā tikt līdz kalna galam. Dažs labs uzjājis līdz pusei, tūlīt slīd uz leju.

Muļķītis kā iesita savam zirgam ar pātagu, tā tas uzreiz bija kalna galā. Ķēniņš, to redzēdams, nobrīnējās vien un visa tauta to uzslavēja ar gavilēm.

Nu turēja kāzas, kur bija izvārīts simts vēršu, piecepts vesela kalns maizes un visa bija diezgan, cik vien &127;audis vēlās. Tā nu muļķītis palika par ķēniņu un dzīvoja laimīgi.