17. A. 1600. 327. 1653. Skolniece Līdija Diķele no savas mātes Lubānas Izkaušārās.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs saslimis un bijis tuvu miršanai. Gudrie prasījuši, lai tēvs izdalot mantu. Tēvs gudrajiem atstājis pa mājai, bet muļķītim tikai vērsi un nu pie brāļiem lai dzīvo un strādā.

Kad tēvs nomiris, muļķītis paņēmis savu vērsi un vedis pārdot. Pa mežu vedot, viņš izdzirdis ceļmalā kādu bērzu čīkstot. Viņš piegājis klātu un prasījis, vai šis gribot pirkt vērsi, ka čīkstot. Vērsi viņš varot atstāt šim, tikai lai tad dodot naudu. Bet bērzs nekā neteicis, tik čīkstējis tālāk. Muļķīts izprasījies, beidzot piesējis vērsi pie bērza un gājis uz māju, teikdams, ka rītu atnākšot pakaļ naudai vai vērsim.

Kad otrā rītā muļķītis ieradies pie bērza pēc sava vērša, viņš tā vairs tur neatradis. Naktī kāds krievs braucis garām un to aizvedis projām. Muļķīts par to stipri saskaities un nocirtis bērzu. Zem bērza saknēm viņš atradis lielu kasti. pilnu ar naudu. Viņš paņēmis kasti un nesis to uz māju. Mājā viņš gribējis zināt, cik īstenībā viņam naudas esot, bet bezmēra mājā nebijis. Viņš aizgājis pie mācītāja un prasījis, lai iedodot bezmēru. Mācītājs prasījis, ko šis svēršot. Muļķītis arī visu izstāstījis un nu mācītājs licis muļķītim naudu atnest pie viņa. Muļķītis domājis, ka viņa nauda būšot beigta, un kā licis ar bezmēru mācītājam pa galvu, tas bijis uz vietas beigts. Tad viņš paņēmis mācītāju un pabāzis zem žagaru gubas.

Aizgājis uz māju, muļķītis nu stāstījis gudrajiem brāļiem: "Lūk, lielu āzi nositu! A, bārda, tad bārda, tā trīcēt vien notrīcēja!"

Gudrie brāļi prasījuši, ko tad tas nozīmējot. Muļķītis pastāstījis, ka nositis mācītāju. Brāļi nobijušies un ieslēguši muļķīti pirtī, lai tur dzīvotu un neizpļāpātu citiem, jo tad viņiem arī klātos slikti.

Pēc kāda laika mācītāju atraduši un sataisījuši lielas bēres, kuŗās bijuši ielūgti gudrie brāļi arī. Muļķītis dabūjis zināt, ka brāļi aizgājuši uz bērēm, izlauzies no pirts un arī aizgājis uz bērēm. Kad visi sēdējuši ap galdu, muļķītis teicis: "Lūk, lielu, tad lielu āzi nositu! A bārda, tad bārda, trīcēt vien notrīcēja!"

Gudrajiem brāļiem ticis stipri bail un viņi spēruši muļķītim uz kājām, lai tas vairāk nerunā, bet muļķītis sācis kliegt: "Nespeŗat nu man uz kājām! Ai, kā man stipri sāp!"

Nu brāļiem cits nekas vairs neatlicies, ka doties uz māju un bēgt projām no šejienes. Ņēmuši arī muļķīti līdzi. Mājās sataisījušies un braukuši projām, bet muļķīti iebāzuši marisā un ielikuši vezumā pie citām mantām. Bijuši jau nobraukuši lielu gabalu, kad gudrajiem brāļiem iegribējies ēst. Kad gribējuši ņemt maizi, tās vairs tur neatraduši, muļķītis to bijis līdz ar citām ēdamlietām izsviedis ārā. Gudrie brāļi gan bārušies, bet tur nekā nevarējis darīt. Braukuši tālāk. Te ieraudzījuši ceļmalā lielus rāceņus un gājuši tos raut, lai apmierinātu izsalkumu. Arī muļķītis gribējis iet, bet gudrie brāļi nelaiduši; tomēr muļķītis nelicies mierā un gājis līdzi. Gudrie brāļi gan muļķītim piekodinājuši, lai tas klusu esot, bet muļķītis, kuŗu rāceni rāvis, tad kliedzis : "A voi, kas par lielu rāceni! Tad ta būs ēšana!"

Bet šie rāceņi piederējuši raganai. Tā, izdzirdusi kliedzam uz sava rāceņu gabala, devusies skatīties, kas tur ir. Viņa atradusi visus trīs brāļus raujot rāceņus. Ragana sagūstījusi visus brāļus un aizvedusi uz savu māju. Tur viņa ielikusi visus brāļus pakrāsnē un aiztaisījusi cieti, lai tur nu guļot.

Raganai bijušas trīs meitas. Pirmā dienā ragana likusi jaunākai meitai izkurināt krāsni un izcept cepeti, bet pati ar savām divām meitām aizgājusi pastaigāties. Kad krāsns bija izkurināta, tad raganas meita likusi vienam brālim nākt ārā no krāsns apakšas. Gudrie brāļi negājuši, bet sūtījuši muļķīti, lai iet. Muļķītis arī izlīdis. Raganās meita likusi viņam gulties uz lāpstas, bet muļķītis uzgulies šķērsām lāpstai, tā kā šī nevarējusi iešaut viņu krāsnī. Tad viņa pati uzgulusies uz lāpstas, lai parādītu, kā jāguļ, bet muļķītis ātri iegrūdis viņu krāsnī un aiztaisījis to cieti, bet pats ielīdis pie brāļiem atpakaļ.

Drīz pārnākusi vecā ragana ar savām meitām. Neatradusi meitas mājā viņa skatījusies krāsnī un ieraudzījusi, ka ir gan izcepts cepetis, domāja, ka meita ir kaut kur aizgājusi. Otrā dienā viņa atstājusi savu vidējo meitu, lai tā arī izdara tāpat, kā bija likusi savai pirmai meitai, bet piekodinājusi, lai nekur neiet, bet lai dzīvo mājā. Pati ragana ar savu vecāko meitu aizgājusi pastaigāties.

Meita arī izkurinājusi krāsni un likusi vienam līst ārā. Muļķītis atkal izlīdis un atkal uzgulies tāpat kā pirmo reiz. Kad vidējā meita rādījusi, kā pareizi jāguļ, viņš ātri iegrūdis šo krāsnī, bet pats ielīdis atpakaļ pie brāļiem. Kad ragana pārnākusi mājā, viņa neatradusi atkal vidējās meitas un domājusi, ka tā kur aizgājusi, jo cepetis bijis izcepts. Trešā dienā ragana likusi savai vecākai meitai izdarīt to pašu, ko iepriekšējās meitas darīja, bet cieši piekodināja, lai no mājas nekur neiet.

Vecākā meita izkurinājusi krāsni un likusi vienam līst ārā. Muļķītis izlīdis un atkal izdarījis tāpat, kā iepriekš. Kad ragana pārnākusi mājā un meitas atkal neatradusi, viņa ņēmusies viena pati ēst. Bet ēzdama viņa ieraudzījusi uz pirksta savas meitas gredzenu un tūlīt sapratusi, ka tā ir viņas meita. Viņa paskatījusies zem krāsns un ieraudzījusi visus trīs brāļus. Nu vecā ragana saskaitusies pamatīgi, jo zinājusi, ka izceptie cepeši ir bijušas viņas meitas. Viņa izkurinājusi stpiri krāsni un likusi vienam līst ārā. Muļķītis izlīdis. Ragana likusi gulties uz lāpstas, bet muļķītis uzgulies atkal šķērsām. Ragana uzgulusies pati uz lāpstas, lai parādītu, kā jāguļ, bet muļķītis iegrūdis viņu krāsnī un to stipri aiztaisījis cieti. Tad viņš izlaidis savus brāļus no krāsns apakšas un teicis, ka raganas ir beigtas, tagad varot iet projām. Gudrie brāļi paņēmuši daudz zelta, kas raganām bijis, bet muļķītis tikai dzirnavas un kādus ķieģeļu gabalus iebāzis kabatā.

Visi trīs gājuši, gājuši, līdz nonākuši lielā mežā. Tur viņiem uznākusi nakts un bijis &127;oti tumšs, tā kā nevarējis redzēt, kur iet. Viņi uzkāpuši lielā eglē, lai pavadītu nakti. Pēc kāda laika pie egles sanākuši laupītāji. Viņi nolikuši laupījumu un uzkūruši uguni, lai izvārītu vakariņas. Muļķītis teicis uz brāļiem, ka viņš griezīšot savas dzirnavas. Brāļi lūgušies, lai negriežot, jo laupītāji viņus saķeršot un tad nāve neizbēgama. Muļķītis neklausījies, bet sācis griezt. Laupītāji stipri nobijušies. Tad muļķītis vilcis no kabatas ķieģeļu gabalus un sviedis tos lejā. Laupītāji redzējuši, ka labi nebūs, visu pametuši un sākuši bēgt. Muļķītis nokāpis ātri lejā un dzinies pakaļ. Panācis vienu laupītāju, nogriezis tam mēli un palaidis to vaļā. Laupītājs skrējis citie'm pakaļ, kliegdams, bet iznākusi neskaidra bulderēšana. Laupītāji vēl vairāk nobijušies un skrējuši, ko jaudājuši projām. Muļķītis atgriezies atpakaļ. Paņēmuši laupītāju mantas, aizgājuši projām, uztaisījuši sev lielu māju un dzīvojuši laimīgi.