18. A. 1600. 1653. Audzis Lodesmuižā. Jkr. III, L. P. VII, I, 891, 2.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri un viens muļķis.

Tēvs izlicis mežā spostus; sūtījis muļķa dēlu spostus lūkot. Muļķis atradis spostā irbes. Viņš paņēmis žagarus, izpēris irbes un izlaidis no sposta. Mājās pārnākušam tēvs prasījis: "Kas bija spostā?" "Kas bija?" dēls atteicis, "bija salīdušas nāburga vistas, es sapēru viņas un palaidu vaļā." Tēvs izbāris muļķa dēlu, sacīdams, lai tā nedarot, lai taču nesot mājā to, kas spostā. Otrā rītā akal sūtījis muļķi, lai esot spostus apraudzīt. Muļķis atradis spostā zaķi, sapēris, gaŗausi, izņēmis no sposta un palaidis, lai skrien priedulājā. Kad pārnācis mājā, tēvs&127; vaicājis, kas bijis spostā. "Kas tad nu bija? Nāburga suns ielīdis, ņēmu krietni sapēru un palaidu, lai skrien." Tēvs ņēmis dēlu krietni sabāris, lai šis tā nedarot, lai esot, kas būdams spostā, lai nesot mājā. Trešā rītā tēvs licis muļķim, lai ejot lūkot spostu, piesacīdams, lai spostā būtu, kas būdams, lai to nositot un nesot mājā. Dēls aizgājis spostu lūkot, bet brīnums! - spostā ielīdis kaimiņu vecis. Muļķis, brītiņu izbrīnējies, gribējis veci palaist no sposta, bet iedomājies tēva cieto piekodinājumu, nositis veci, paņēmis uz pleciem un aiznesis; mājā. Mājās visi sabijušies, redzēdami, kas par nelaimi. Dzinuši muļķi, lai ejot ar visu veci, kur gribot. Muļķis aiznesis veci uz klēti, uzplēsis klēts grīdu un nolicis veci zem grīdas. Nāburgi izmeklējušies savu veci un, nevarēdami atrast, taisījuši bēres. Ielūguši arī nāburgu dēlus uz bērēm. Bet gudrie norunājuši muļķi, lai šisi vien paliekot mājā, šie jau būšot šim no bērēm karašas un šņabi atnest. Muļķis arī paklausījis. Gudrie brāļi aizgājuši bērēs. Muļķis gaidījis, gaidījis brāļus pārnākam ar bēŗu karašām un šņabi; bet nevarēdams sagaidīt, aizgājis uz bēŗu namu lūkoties ko brāļi dara. Piegājis pie loga, redzējis, ka brāļi ar citiem bēreniekiem sēž pie galda un ēd un dzeŗ. Viņš teicis: "Ēdāji, dzērāji jūs visi, bet kad vecis jaglabā, tad nav neviena."

Brāļi sabijušies uzlēkuši no galda un steigušies pa durvim ārā - projām uz mežu. Muļķis, redzēdams, ka gudrie brāļi bēg uz mežu, arī skrējis gudriem pakaļ. Noskrējuši mežā, visi trīs uzkāpuši kokā. Brītiņu pēc tam atbraukuši brangiem zirgiem laupītāji un apmetušies apakš koka. Uztaisījuši uguni un uzlikuši gaļu vārīties. Paši nosēdušies un sākuši naudu skaitīt. Muļķītis teicis uz gudriem: "Es spļaudīšu!"

Gudrie aizlieguši, bet muļķis spļaudījis. Laupītāji saskatījušies vien. Muļķis aktal teicis: "Es metīšu čiekurus!"

Gudrie aizlieguši, bet muļķis metis čiekurus. Laupītāji jau sabijušies, uzlēkuši, bet atkal sasēdušies un skaitījuši nauda, Te piepēši muļķis nometis zābaku. Laupītāji uzlēkuši un nu sākuši bēgt, atstādami naudu, mantu un lielus brangus zirgus&127; Muļķis līdz ar brāļiem kļuvis bagāts.