19. A. 1600. 1653. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVII. Krakavā 1895, 290, 22.

Dzjeivuoja tāvs ar muoti i bjeja jīm dāls. Auga jis, auga i jis taids kai paglups bjeja. Kū ta tāvam ar jū daŗēt? I runoj jī tai, tāvs ar muoti: "A može jis nava glups, a toļko (tikai) par smīklu vys na tai dora. Vajag jū izraudzjēt."

Nūkova tāvs vjērsi, pīlyka gaļis maisā i lai jis vad iz tiergu

puordūt. Idjevja vjāļ naudys, par kū nūpierkt pjeirāgu, kū apāst, i pīsacjēja jam, kab bjez naudys nikam napuordūtu, kab naudu pajimtu. Nūbraucja jis, braucja pa mježu - īadz: calms cjeļa molā, vacs, satrupjējs, applāsta myza. Jis kai tū capumu pamaņēja, nūturēja zyrgu i soka: "Ak, kaids tu bjednys, plyks tu, i capuŗeitis nava tjev golvā - saleics; sakrips - mušeņ tu āsti gribi. Nu, kū, voi tu golodnys (izsalcis) esi? Vot ira maņ gaļis - šakur - toļko tu maņ aizmoksoj! Es braukšu iz mīstu - vjerīs, kab tu maņ naudu pīgatavjeitib!"

Nūlyka maisu pi calma i nūbraucja. Nūpierka kukuli i brauc atpakaļ. Nūstuoj pjet tū calmu - gaļis nava i maisa nava! Soka: "A kū? Gaļis jau apjēdja, a naudys navaida! Kam tu narunoj? Gaļis apjēdja, maisu nūreja namoksoj naudys i nikuo narunoj! Paga, es tjev labi aizdūšu!"

Aplauza vāzu i suoka sist par calmu tū. Pjēc tuo nūbraucja iz sātu, a par treis dīnys atbraukškys pjēc naudys. Soka iz tāvu: "Tjātjeit, es gaļi puordjevu. Sjādjāja taids vacs,. cjeļa molā, es jam atdjeva, a jis maņ naaizmoksuoja, vot es jū labi atlaupjēju ar vāzu i lyku, kab par treis dīnys naudu atdūtu maņ."

Tāvs nūzabjeida. Dīvs zyna, ar kū jis tī kovās. Gaida, nūzaklausjās, nadzierd nikur nikuo, nikas žāluotūs naatīt.

Iz trešys dīnys prosa jis otkon nu tāva gaļis, ka braukškys, puordūškys. Tāvs atsvjāŗa jam, īlyka maisā, soka: "Vjerīs, bjez naudys nadūd nikam, naesr cik (tik) glups, kai bjeji!"

Jis soka: "Es tagad zynu, kū padaŗēt!"

Nūbraucja jis, dabraucja pi tuo caima i soka: "Tu mušeņ otkon gribi āst? Nu, es tev atvježu gaļis, bet vjerīs, aizmoksoj! Kab tu maņ par tū i par tū ŗeizjā aizmoksuotib!"

Nūlyka maisu pi calmla: "Ša, ād, a naudys kab byutu, kad es braukšu atpakaļ!"

Nūbraucja iz mīstu, nūpierka kukuli, pajēdja, brauc atpakaļ iz calmu - vjerās: nava ni maisa, ni gaļis. "A kas?" soka, "tu apjēdi gaļi ar vysu maisu? A naudu atdūsi maņ? Nu, kas, atdūsi, voi nadūsi? Kam tu narunoj?"

Pajēmja Iylu mītu i suoka sist tū calmu nu vīnys pusis i nu ūtris pusis. Syta i pīzagrīzjās suonim, a zamu paspjeidja naudys guba. "Tai?" soka, "to tu nagribjēji maņ moksuot i naudu saglobuoji zam čūksta?"

Pībjēra rogovys, cik vīn leida, pastotjēja calmu iz vītys i nūbraucja iz sātu. "Vot, tjāt," soka, "i naudys tjev! Jis nagribjēja moksuot, es jam sadjevu, sadjevu ar ;rnītu par koklu, jis pakrita iz pīrys i naudu maņ atdjevja."

Tāvs nūzabjeidās, dūmuoja, ka jis cylvāku nūsyta - byuškūtja niu bāda. Naudu atdevja nūlikt sīvai, a pats gaida, kas nu tuo byus. Nūgaidjējis, nikuo nadzierd, vyss klus. A duraks vys runoj, ka tī daudz naudys, vajaga braukt. Aizjudzja tāvs zyrgu, nūbraucja uz dālu, atskībja calmu. Jis tagan jau ŗadz, ka calms, na cylvāks - i atroda naudys. Soka tāvs: "Djēleņ, es naudu jimšu uorā, a tu stuovi iz cjeļa. Ka kas brauks, voi īs, to aizzasvisņaj (svilp) labi, kab es dzierdātu!"

Duraks soka: "Labi, tjāt, es jau aizzasvisņeišu!"

Nūguoja i stuov - i ŗadz: īt pops. Pajēmja mītu, kai svisņāja popam par golvu, jis i nūkrita iz zjamis i gotovys. Skrīņ duraks iz tāvu i vaicoj: "A kas, tjāt? vai dzierdjēji, kai es svisņēju!"

"Na, es naasu dzierdjējis."

"A es svisņēju popu par golvu. Jis nūkrita augšpjēdeņ i guļ.

"Soka tāvs: "Ok, Dīvjeņ, ķū ta tu padaŗēji!"

"Nikuo, es toļko svisņēju!"

Nūskŗāja tāvs, lyka dālam vilkt popu iz mježu, a potš īt nu pakaļis, ar zorirn aizslauka slīdi. Īvylka bīžņā (biezumā), aizlyka ar lylu kūku, viersum pīsvīdja zoru, sajēmja naudu i nūbraucja iz sātu. Iz leikuma soka duraks : "Tjātjeit, brauc, a es skrīšu iz popa sīvu - jei na tuoļi ira -- pascjeišu, ka es popu nūsytu, a lai jei pagloboj jū."

Tāvs jū prosa, kab jis naītu, vuica (pamāca), ka byus slikti; a jis, izlācs nu rogovu, i nū&127;skŗāja. Nūbraucja tāvs mudri iz sātu, naudu atdevja sīvai, i nūguoja iz klāvu, nūkova lylu uozi i nūbraucja atpakaļ iz mježu. Popu izjēmja, īsvīdja azarī, a uozi īlyka tamā vītā, kur pops bjeja nūglobots. A tys duraks atguojis soka iz popa sīvu: "Es popu nūsytu, bet tu jam bjāris sataisi! Pajem djak's (diakonus), īsim iz mježu, es tjev paruodjēšu, kur jis guļ!"

Vysi zyna, ka jis duraks, popa sīva naklausa jū. Bet aizīt jau vokors, a popa navaida - pajem jei ļauds, īt iz mjēžu vārtūs Duraks davedja pi tuos vītys, nūvylka zor's, nūgriudja kūku i izvylka uozi. "Ša-kur," soka, "vjerīs, voi ta tovs vjeirs ira, voi na tovs. Voi tovam vjeiram bjeja četris kuojis? Voi bjeja garis aus's? Voi bjeja eisa buordjeņa i rogi lili? Voi jis bjejis vyss pokoruots (spalvains)? Voi tu pazjeist jū?"

Popa sīva aizzasirdjāja, izlomuoja jū i nūguoja iz sātu; a duraks nūguoja iz tāvu rods (priecīgs), ka padaŗēja, kū gribjēja. Tagad i tāvs davīŗēja (noticēja), ka jis duraks, nikuo jam nalyka darēt i nikur riu sjeva nalaidja.

A tjei nauda bjeja laimja, kuru Dīvs dūd sjev kuram cylvākam, i durakam īdjevja iz juo daļis.