20. A. 1600. 1009. 850. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii kajowej. T. XVIII. Krakavā, 1895, 327, 31.

Bjeja div bruoļi gudri, trešs duraks. I sjāja jī mježā ruocjeņč, i vys's tūs ruocjeņč izmjeida. Īs jī jau sorguotu, i nūīt vīns bruoļs, vacuokijs. Jis ilīņ sīņa kopnā (gubā), aizmīg i guļ. Reitā cjeļās - jau vysi ruocjeņi izmjeidjeiti.

Nu īs jau ūtris bruoļs iz ūtris nakts, vidiškis. Jis nūīt, pajēd’s līkas i guļ. Reitā otkait ruocjeņi izmjeideiti.

Nu iz trešis nakts juoīt durakam. Tys jaunuokijs bruoļs bjeja duraks, a tī vacuokī bjeja gudri. Tī gudrī bruoļi soka tai iz duraku: "Mjes gudri, a nanūpilnavuojam, a kū tu, duracjeņš, nūpilnavuosi (nosargāsi)?"

Jis soka: "A, es īšu, bruoļeiši! Toļko (tikai) īdūdit maņ svīksta pasku (baltkr. faska, sviesta trauks) i maizis kukuli!"

Jis i nūīt, sakur guņu i sjād. I atskrīņ iz jū pjeļeitja, soka tai: "Idūd tu maņ maizis!"

Jis īdjevja maizis. Jei soka: "Īdūd tu maņ svīksta!"

Jis īdjevja i svīksta. Jei apjēdja, tei pjeļeitja, i soka tai: "Nu, es tjev par tū labi padaŗēšu!"

Vot jei pīvuicjēja (pamācīja) jū, kū jam daŗēt, kai tūs ruocjeņč sorguot, vys' vys' pīvuicjēja. - Īdjevja jam gruomotu, kur lyudz, i rožaņcys - i nūskŗāja pa cjeļu. Jis klausās, kastī ŗeib. Vjerās: atskrīņ valns i prosa iz jū, lai īdūd jam svīksta. A pjeļeitja pīvuicjēja jū, kab valnam ni svīksta, ni maizis nadūtu. Jis kai raun jam ar vāzu par golvu, tys valns i nūskŗāja, atsasāda iz calma, īsuoka stabuļāt. Jis kai īsuoka stabuļāt; atskrīņ valni, daudz daudz valnu. Jis stabulej, iz calma sādādams, a tī doncoj pa ruocjeņim. A tys duracjeņč apguoja apleik ap calmu, daguoja klusjeņom i īsvīdja jam rožancys, tam valnam iz kokla, gruomotu izlyka iz kriušu i jis navar tagad pasakustynuot. Prosa jis nūjimt, a duraks soka: "Na, nanūjemšu! Dūd maņ vīnu golvu zalta, ūtru sudobra, tūlaik parunuosim!"

Valns Suleņ pascjēja cytim valnim, kab nūskrītu, atnastu jam. Vot jī nūskŗāja i atņazja golvu zalta i golvu sudobra. Nu, laist jau jū uorā!

Na, nalaižškys! "Atņas tu šam naudys gubu, vīnu zalta, ūtru sudobra!"

Jis ka aizstabulej, tys valns, ka pīskrīņ ūtra cik (tik) vairuok kai tja. Ka īsuoka nosuot cyts briļeiti (cepuri), kurs ar kū vareidams. Vysi nas nauda i pīnas div lylys gubys. Soka valns: "Tagad laist vaļā šū!"

"Na, nalaižšu, - sovu stabuli atdūd maņ!"

Jis atdūd stabuli, tūlaik duraks palaiž jū vaļā. Valns i nūskŗāja iz elni, a jis atzagulstas i guļ. Reitā nūīt jis iz sātu i soka tai: " Nu, bruoļeiši, brauksim niu pjēc naudys!"

Jī soka, tī bruoļi: "U, tu, duraks, kur ta ir nauda?" "Nu, ir, ir - es paruodjēšu, brauksim!"

Nu, i nūbrauc jī, salīk vazumā, ībrauc iz sātu, sabjer klētī tū naudu i sastota duraku, kab jis pilnavuotu, kab jis naitu nikur, duracjeņč, nu klēts. "Mjes īsim iz bjēram, a tu duracjeņč, pilnavoj klēti cīši!"

Jī nūīt iz bjēram, suoka āst, dzjart, a duracjeņš pajēmja, izjēmja dūrs klētjai, izlvka iz placu - jis īs taipat iz bjēram. Īt jis ustobā, tys dūrs iz placu jam, soka bruoļi: "Ok, Dīvjeņ, i duraks tja ! Niu vysu naudu zagļi izzoguši!"

Jis soka tai: "A cik ta sjeņ bjejis pi klēts?"

Jī nūskrīņ iz sātu, vjerās : zaglis staigoj ap klēti, nauda pi sļīkšņa, a jis pajimt navar, nūīt pa cjeļu navar, par tū ka duraks ībyura - pjeļeitja i būrt pīzavuicjēja jū.

A duraks paād i pazadzjeras tī bjāŗās i atīt. Jem tū zagli, nūsyt jū, izvaik iz ustobys augši i soka tai: "Īšu tagad pascjēšu sīvai, lai jei pagloboj jū!"

Bruoļi prosa, lai jis naīt, ka byus vysim bāda, i šam, i jīm. Na, jis naklausa. Jīškys, pascjēškys sīvai. I nūguoja jis.

A tī bruoļi pajērnja tū nabašnīku, izvylka jū mježā i nūkova uozi i lyka iz ustobys augši tamā vītā. Atīt duraks pi sīvys i soka, ka šys nūsits tovu vjeiru i lai jei pagloboj jū. Jei navīrej, par tū ka vysi zyna, ka jis duraks; a jis soka: "Nu, īsim, īsim pazavārtu!"

Nu jei īt i atrūn uozi. Jis soka tai: "Vjerīs, voi ta tovs vjeirs, voi nava tovs vjeirs."

Buoba aizzasyrdās ir suok jū lomuot: "U, tu, duraks! Kai tu duraks bjeji, tai tu duraks i nūspruogsi."

I nūīt pa cjeļu. A jis izkuop nu ustobvs, jīškys jau gonūs. Izdzan vysys dzjerauņis (sādžas) cyukas i gona jis. Sylta sauleitja - jis sāst iz akmiņa i stabulej, a vysys cyukys jim doncuot: cyti iz smjacjat-is grīžas, cyti iz čūksta sjād i triņ - mozi sivjēņeņi i tī doncoj. I brauc iz tiergu kjēniņa mjeita. "Vot," soka, "kaidys cyukys lobys, ka doncoj. Puordūd maņ vīnu!"

A jis atsoka: "Na, šys vīnu napuordūškys. Pierc divi!"

Jei soka, ka brauks atpakaļ, to nūpierks. A tjei kjēniņa mjeitai navar nikas atmiņāt, kas jai zam pazušu iraida. Jei djevja miņāt i boguotim i bjednim - nivīns navar atmiņāt. A jai tai bjeja sataisjēts, ka jei navar īt pi vjeira, toļko pi tuo, kas atmiņās. Nu brauc jei atpakaļ i soka iz duraku: "Puordūd tagad div sivjēņeņu!"

Jis pajēmja i puordjevja i soka tai: "Paruodi maņ, kai tjev ira zarn pazušu!"

Jei soka: "Atmini, naparuodjēšu!"

A duraks jau zyna, kas jai iraida, par tū ka pjeļeitja bjeja jam pascjējusja. Jis soka: "Vot, kas šam naatmiņāt? Zam lobuos asama zalta spolva, a zam kairuos sudobra."

Kai jis tū pascjēja, jis nu vīnys ŗeizys paliks šmuks, ka navar pascjēt, kaids šmuks, i jei pajems jū par vjeiru sjev. Jis aizstabulej ar stabuli iz tjeiruma i vysys cyukys sātā saguoja; a j ei jū sādynoj pi sev kluotu i nūvad da kjēniņa sātys.

Pjēc tuo sataisa kuozys i dzjeivoj ar tū vysu montu. Vot jis caur pjeļeiti i boguots i gudris palyka.