l. A. 1601. Juris Ozoliņš Lubānas Vecainiekos, M. Celmiņa kr.

Miestā galdniekam bija ļoti skaista sieva. Tā bija arī ļoti runīga un viesmīlīga, tā tad nav brīnums, ka pie viņas, vīram mājā neesot, ieradās arvien pa miesta popam. Tā viņus pamieloja ar dažādiem cepešiem un dzērieniem, jeb, tā sakot, ar visu, ko vien popa sirds kārojās; bet divus popus reizē viņa nekad necienīja uzņemt, nedz tā pamielot. Galdnieks bija šādu sievas rīkošanos, kā mēdz teikt, saodis. Viņš jau kādas dienas runā par darīšanām, ka šim tur un tur jābraucot, un tas jāizdara. Vienā pēcpusdienā viņš jūdz zirgu un taisās ceļā. Kad sieva tam jautā, vai drīz varēšot izbraukāt tos ceļus, kad būšot mājā tikt, viņš atbild, ka tikai pēc trijām dienām, ja laimīgi ejot, tikšot mājā. Un tā vīrs aizbrauc, sievu vienu pašu mājā pamezdams.

Te arī vakarā viens pops, kā būtu odin saodis, ka skaistās sievas vīra nav mājā, tūliņ ierodas pie viņas. Durvis tapa aizslēgtas un tā iesāka popu pamielot gan ar mīlīgiem vārdiem, gan ar ēdieniem un dzērieniem, kā jau teikts, ar - ko vien popa sirds kārojās. Te par mazu brītiņu tiek pie durvim klauvēts. Galdnieka sieva nevēlās, lai nu būtu vai cits apmeklētājs vai viņas vīrs, ka tas popu še atrastu, un kad citas izejas no mājas nav, nedz citas paslēptuves ātrumā nevarēja atrast, tad tā noraidīja popu, lai tas kāpjot uz krāsns, un no turienes uz dēļiem, kas uz ārdim pret versmi salikti, un lai tur paslēpjoties.

Kad tas bija uzrāpies un apgulies, tad tā laida klauvētāju iekšā. Tas bija otrs pops un tāds pats vien apmeklētājs, kā pirmējais. Viesmīlīgi sieviņa uzņēma arī šo, tāpat laipni pamielodama. Nebija ilgi jāgaida, kad klauvēja atkal pie durvim. Atkal jaunā sieviņa grib paslēpt viesi un, citas vietas paslēpšanai nevarēdama atrast, uzsūta arī šo turpat uz dēļiem. Ne ko teikt, lai gan priekšā jau ir gulētājs, bet jāgulstas vien blakus, jo jaunā sieviņa jau laiž klauvētāju pa durvim iekšā.

Šis arī bija pops un gluži tāds pats viesis, kā pirmējie; bet šis nedabūja ne piecu vārdu parunāt, kad jau klauvēja pie durvim pats galdnieks un sauca, lai laižot iekšā. Ko nu darīt? Jāsūta arī trešais viesis turpat uz dēļiem, jo vīrs aiz durvim jau pukojās, ka tik ilgi jāgaida.

Vīrs, ienācis istabā, žēlojās, ka esot ļoti nosalis, jo bija auksts rudens laiks. Viņš nojauš, kur sieva tos putniņus noglabājusi, kas še sagājuši, jo viņš nebija nekur tālu aizbraucis un vakarā bija braucis miestā atpakaļ, iegājis šeņķī, no kuŗa savas mājas durvis varēja pārskatīt, un tur nolūkojies, līdz kamēr popi sanāk pie sievas. Tagad viņš sāk sievu bārt, ka neesot istabas kurinājusi, krāsns esot salta, neesot nekur i apsildīties nosalušam cilvēkam. Viņš ņem pats skaidas un dēļu galus, piebāž krāsni un liek uguni klāt, bet neattaisa ne krišku ne šīberi, lai dūmi varētu ārā iziet; viņam labāk patīk, ka tie iet iekšā, jo uz sievas paskubināšanu, ka vajagot tos attaisīt, viņš tai uzbrēc: "Duraks! vai nezini, kur dūmi, tur siltums, un man nosalušam siltuma tā kā tā vajag!"

Un turklāt draudē sievu pavisam sasist, ja vēl murdēšot. Šī sabijusies, arī paliek mierā, un galdnieks, dagriezis muguru pret krāsni, sildās un priecājas par patīkamo siltumu. Bet uz dēļiem gulošie popi vis nepriecājās par tādu siltumu; tie sāk klusām sarunāties, ka labāki krist sodā, ne vis še acim redzot noslāpt, tādēļ viens mēģina kāpt zemē, bet bija tā apreibis, ka nespēja vairs godīgi nokāpt, bet kritin nokrita galdnieka priekšā un bija gandrīz beigts; gluži stīvs jau nu gan bija, jo galdnieks to paņēmis, nobrīnējies, kas tas par putnu esot un no kurienes še radies, aizslēja aiz krāsns.

Tūliņ krita arī otrs zemē, ko galdnieks atkal aizkrāsnī noglabāja. Nokrita arī trešais; to galdnieks pieslēja kaktā, netālu no durvim, un pats aizgāja uz vienu zaldātu, no kuŗa viņš labi zināja, ka tas esot gatavs par čarku vai otru nosist. Tam viņš stāstīja, ka šā mājā esot viens pops, ko šis nekā nevarot laukā dabūt; lai nākot, viņu pasitot, un iemetot tuvējā ezeriņā, šis došot pusstopu šņabja. Zaldāts priecīgs, ka tik viegli varēs pie šņabja tikt, gāja tūliņ galdniekam pakaļ. Tiklīdz ko galdnieks parādīja kaktā pieslieto popu, tad zaldāts, bez kādas apskatīšanās un jautāšanas, meta tam ar nūju par galvu, ka ar reiz apgāzās, ņēma naiki par pleciem un stiepa uz ezeriņu. Nomodā esošam naktssargam necik tālu gaŗām ejot, sargs jautā: "E! ko tu tur nes?"

Zaldāts atbild īsi, ka popu nesot. Sargs domā, ka pops slims un nesams uz slimnīcu, arī vairāk neko neprasa. Pie ezera pienesis, zaldāts iemet popu ezerā un dodas mierīgi atpakaļ uz galdnieka māju, atprasīt savu peļņu. Bet galdnieks, kamēr šis pirmo popu uz ezeru stiepa, bija otru no aizkrāsnes izvilcis un tai pašā kaktā pieslējis. Kad zaldāts prasa peļņu, tad galdnieks rāda uz popu un saka: "Ko tad tu esi nesis, kad pops jau ir tev papriekš atpakaļ, un redzi, jau atkal kaktā stāv!"

Zaldāts domā, ka patiesi tas pats pops no ezera izlīdis un atgājis atpakaļ, ķer mudīgi nūju, met par galvu un stiepj atkal uz ezeru. Gar sargu ejot, tas atkal prasa: "Ko tu tur nes?"

Atkal bija atbilde, ka popu nesot. Nu sargs domā, ka nu neesot labais, ka popus uz to pusi vien nes vienu pēc otra, iet tādēļ popu nesējam pakaļ, nolūkot, kur šis tos liek. Redzēdams ka nesējs popu iemet ezerā un aiziet laikam pēc cita popa, sargs steidzās uz pašu vecāko popu, stāsta tam, ka nu velns nesot visus popus uz ezeru, nezin vai drīz tevi arī nenesīšot. Tā sabaidīts, popu vecākais ņem bībeli, iet uz ezermalu un sāk skaitīt pātarus, ezeru svētīdams, lai vairs velns nenes popus iekšā.

Kamēr zaldāts atgāja no otra popa nešanas, galdnieks bija atkal ievilcis trešo tai pašā kaktā un rāda atkal zaldātam, ka esot tas pats no ezera atbēdzis. Nu noskaitās zaldāts jo vairāk un iemetis ar nūju jo dūšīgāk par galvu, stiepa atkal šo projām uz ezeru. Nu vairs sargs viņu nezadināja, jo nebij vēl nonācis savā vietā.

Zaldāts popu pie ezera pienesis, meta to atkal iekšā, un do māja: "Pag, pag! noskatīšos, pa kurieni viņš lien aukā no ezera." Un tā viņš pieliecies skatās pār ūdens virsu, jo bija diezgan

tumšs. Tūliņ viņš arī ieraudzīja. otrā malā vecāko popu, pātarus skaitām, un izsaucās: "Ak tu prakvasts, jau tik drīz izlīdis!"

Viņš aiztecēja ātri uz otru malu, grāba vecāko popu aiz krāgas un, spēcīgs tēviņš būdams, iemeta viņu ezerā, kur tas arī noslīka. Nu tikai viņš dabūja no galdnieka nosolīto pusstopu šņabja. Visi domāja, ka popus pats velns sarāvis ezerā par viņu grēkiem, un nevienam nenāca ne prātā, ka zaldāts to izdarījis; bet galdnieka sievu vairs neapmeklēja no šī laika sākot neviens pats pops.