4. A. 1601. V. Zacharska no S. Krimovas Rēznas pag. Latvju kult. kr.

Laiks beja lelā gavēnī, kad vysi jaudis īt pi spovedes. Vīna sīvīte, kuŗa beja cīši smuka, sadūmuoja īt pi spovedes. Kai jei sadūmuoja, tai izdarēja un aizguoja uz krīvu cerkvu. Daīt meita pi popa un suoka stuostīt sovus grākus, bet pops juos naspovedēj;i, bet prasīja juos atīt pi juo sātā un tī jis jūs spovedēšūt. Sīvīte, redz, ka ar itū popu nikuo nabyus, aizguoja uz cytu cerkvu: Tymā pilsātā beja sešas cerkvas un jei apstaiguoja vysas un kotrā cerkvā popi tai jai runuoja, kab jei ītu pi jūs uz sātu parunuot. Tai sīvīte apstaiguoja vysas cerkvas, bet pi spovedes nikur napīguoja uri atguoja uz sovu sātu.

Ūtrā svātdīnā sīvīte losuos otkon īt uz cerkvu. Veirs nu juos vaicoj: "Kur tu īsi? Tu jau beji paguojušu svātdīnu pi spovedes!"

Sīva izstuostēja veiram, kas ar jū nūtika. Veirs runo jai: "Muļķa tu, buoba, nazyni kū darīt! Ja cytā reizē popi nu tevis prasītu, tv jīm runoj, ka tys moksuos pīci rubļi, un kotram pasoki laiku atīt par pusstundes vāluok!"

Sīva paklausīja veira un tai izdarīja. Atīt vokors. Veirs izguoja uorā un nūsaglobuoja. Atīt pyrmais pops. Sīvīte pajēmja nu juo pīci rubļi naudas, un suoka ar popu runot un trokuct, het napaspēja pops nikuo īsuokt, kai dzierd: nazkas pi durovu klaudzynoj. Sīvīte klīdz: "Ak, Dīviņ, veirs īt! Dreižuok batjuška globuojīs!" un paruodija jam leist pogrobā. Pops paklausīja, īleida pogrobā, sēd un sevī dūmoj: "Kas te byus?"

Sīvīte aizguoja, īlaidja vēļ ūtru popu un izdarīja taipat, kai ar pyrmū. Pēc kotras pusstundes vys guoja popi. un jei vysus sādynuoja pogrobā. Jau vysi seši popi saguoja un sēd pogrobā. Atīt sīvītes veirs un runoj: "Nalaime! Naudu sajēmu nu popu un kū tagad darīt, kur likt itūs popus?"

Tad sīva runoj veiram: "Myusu sāta jau vaca, vajag myusim taisīt jaunu ustobu. Pajemsim itū ustobu aizdadzynuosim. Sadegs ustoba, sadegs ari popi un nikas nazynuos, kur jī pazuda!"

"Labi!" pasacīja veirs, aizdazdynuoja cysas un suoka laist dyumus pogrobā. Pīlaidija pylnu pogrobu dyumu. Popi navarēja izturēt itūs dyumus un tī pat nūmyra, bet sāta palūka dzeiva. Kū tagad darīt veiram. Vēļ leluoka nalaime! Izguoja veirs ar sīvu uorā nu ustobas sāduos pi sātas uz akmeņa un dūmoj. Redz jī, ka pa ceļu īt kaids puiss, ceļaveirs, un runoj: "Ak! Kai man šudiņ golva suop nu paģīrem, bet nav ar kū atsapaģīrēt!"

Veirs ar sovu sīvu izdzierda taidus vuordus, pacēļa golvu un runoj: "Draudziņ, jo tu gribi es tevi pīdzirdēšu, pabaruošu un vēļ uz ceļa naudas īdūšu, bet tu man vīnu dorbu izdori!"

"Labi!" pasacīja ceļaveirs, "vysu izdarīšu, ka tik aksapa&127;īrēt, cīši jau suop golva!"

Zemnīks patmetja sovu sīvu uorā, bet ceļaveiru īsaucja ustobā un izstuostija, ka ar jū nūtyka nalaime, jis sagyva sovu sīvu ar popu un nu dusmem satvēīa pagali un nūsyta popu.

"Labi!" pasacīja ceļaveirs, "es jū tyuleņ aiznesšu uz upi un nūsleicynuošu."

Pa tū laiku, cikom ceļaveirs dzēŗa un ēdja, zemnīks izvylka nu pogroba vīnu nadzeivu popu un pastatīja siņcēs pi sīnas. Ceļa veirs paēdja, izdzēŗa brandīņu un vaicoj nu saiminīka:

"Kur ir tys nadzeivais pops, es jū tyuleņ aiznesšu uz upi un nūsleicynuošu!"

Zemnīks tyuleņ jam paruodīja popu. Ceļaveirs satvēŗa popu aiz apakles, lyka uz placim un aiznesja. Nest vajadzēja par vysu pilsātu. Nas ceļaveirs popu, bet nakts sorgs vaicoj: "Kas tī īt?" Ceļaveirs atbildēja: "Valns popu nas!" Tai ce]aveirs aiznesja popu uz upi.

Pa tū laiku, cikom ceļaveirs nesja popu sleicynuot, zemnīks izjēmja nu pogroba ūtru popu un pastatīja siņcēs pi sīnas. Ceļaveirs atīt pi zemnīka un redz siņcēs pi sīnas popu. "Ak, tu, valns ar lelim motim!" runoj ceļaveirs: "Es tevi nūsleicynuoju upē, bet tu vēļ paprīšku manis atguoji atpakaļ!" Otkon pajēmja ceļaveirs popu aiz apakles, iyka uz placim un aiznesja uz upi. Ceļā nu juo nakts sorgs vaicoj: "Kas tī īt?" Ceļaveirs jam atbild: "Valns popu nas!"

"Kas te," dūmoj sorgs pats sevī. "Valns vysus popus aizness." Sorgs aizgoja pi paša leluo popa, archireja, un pasacēja, ka valns šūnakt nosoj popus un navar zynuot, uz kurīni. Archirejs tyuleņ svutīja sovu kolpu pa cerkvom izzynot, vai sātā popi, vai na. Aizīt kolps uz vīnu cerkvu un vaicoj: "Pops sātā?" Sīva popa atbild: "Nav! Vokar kai aizguoja tai naatguoja."

Tai kolps apstaiguoja vysas cerkvas un nivīna popa sātā naatroda. Aizīt kolps pi archireja un runoj, ka nav nivīna popa. Kū darīt? Archirejs apvylka sovu rizu, īt uz tū ceļu, pa kuru valns popus nosojs, un suoka tī turēt miši. Jau ceļaveirs aiznesja pādējū sastū popu, īt pi zemnīka un redz uz īlas, ka stuov otkon pops, archirejs, un tur miši. Ceļaveirs dūmoj pats sevī : "Ka jū valns pajemtu, itū popu! Sešas reizes nosuoju sleicynuot, bet jis vys dzeivs!"

Apnyka ceļaveiram nosuot popus. Atīt jis pi zemnīka un runoj: "Kai sevi gribi, navaru valruok nosuot popa, jau sešas reizes aiznešu uz upi, sastā reizē pīsēju jam pi reikles lelu akmeni, lai jam pījīt pylna reikle yudiņa, kab jis navarātu pasacelt viersā, bet te, eju pi tevis un radzu, ka stuov vains uz īlas un ar lelu kadzilu kadzej un tur miši! Nu, saiminīk, kai gribi, moksoj man, vai namoksoj, es jau navaru ar taidu skvernu popu rsapruovēt!"

"Labi," pasacīja zemnīks, "lai byus taipat!" - aizmoksuoja ceļaveiram, pīdzirdēja jū ar brandīņu un palaidja uz sovu sātu. Zemnīks palyka cīši prīcīgs, ka tai labi itei darīšona pubrguoja, bet ceļaveirs aizguoja uz sovu sātu ar nūpelnētū naudu, dzeivoj mīrīgi.